Slavenā labklājības ministres Ilzes Viņķeles reklamētā un atbalstītā grāmata ir radījusi zināmu sabiedrības sakustēšanos ar plašu domu apmaiņu.
Vieni grāmatā saskata apslēptu homoseksuālisma, transvestītu un dzimuma maiņas sludināšanu, kas tiek veikta ar Latvijas valsts atbalstu. Turklāt izskatās, ka labklājības ministre jau ir atrisinājusi visas pensionāru, visas latvju grūtdieņu un invalīdu problēmas, tāpēc tagad visus savu enerģiju var veltīt, labojot izglītības ministra nepaveikto bērnudārzu audzēkņu audzināšanā dzimuma identitātes jomā.
Viņķelistu galvenā taktika ir grāmatas pretiniekiem ierādīt ļoti nepievilcīgu sabiedrisko tēlu, ka pret modernam tendencēm iebilst tikai neizglītoti cilvēki ar viszemākajiem ienākumiem. Tas ir tiešs aicinājums visiem izglītotiem cilvēkiem ar augstiem ienākumiem nekādā gadījumā neidentificēt sevi ar to ļaužu grupu, kas kritizē viņķelistu pieeju. Ilze Viņķele un viņas atbalstītāji ir burtiski nokopējuši kompartijas aģitatoriem domātās PSRS antireliģiskās un ateistiskās propagandas vadlīnijas. Padomju TV, radio, literatūrai un presei ticīgais bija jāparāda kā neizglītots tumsonis no sabiedrības zemākajiem slāņiem, pretstatot to izglītotajam veiksmīgajam jaunās pasaules cēlajam. Neejiet kopā ar lūzeriem! Pievienojieties izglītotajiem un labi pelnošajiem – modernajiem, kuriem pieder nākotne! Manipulācija ir acīmredzama. Tikai kritiku par viņķelismu izsaka gan aprobežoti dogmatiķi, gan izglītoti un atbildīgi latviešu sabiedrības ļaudis.
Visā jezgā paliek aizmirsts jautājums, kurš varbūt tik un tā būs jārisina ikviena bērnudārzā gājēja vecākiem un audzinātājām kopā. Kā runāt par dzimuma identitātes saistīšanu ar konkrētiem darbiem vai konkrētām profesijām? Viņkeles grāmatas problēma nav tā, ka ir pacelta visumā svarīga tēma. Galvenā problēma ir tā, ka autoru koncepcija ir pilnīgi greiza. Dzimuma identitāte (pēc valodas) ir viena no pirmajam identitātēm, ko apzinās bērns – Anniņai nav krāniņa, bet Jānītim ir. Ja Rūta paziņos, ka viņa ir Rihards, tad krāniņš pēc šādas svinīgas deklarācijas Rūtai
neuzradīsies. Jautājums ir cits – kā novērst citu bērniņu nicinājumu, kad atklājas, ka Rūtai nepatīk spēlēties ar Hello Kitty rotaļlietām, bet patīk rāpties kokā. Tikai – rāpjoties kokā, Rūta joprojām ir meitene, kas uzrāpās kokā, lai uzrāptos kokā, viņai nav jāpiešuj krāniņš un nav jāpārvēršas par Rihardu. Ikviens bērns var darīt to, kas viņam tīk, bez dzimuma maiņas, un viņam nav jāiztēlojas dzimuma maiņa.
No padomju laika man ir palikusi mantojumā prasme lietot šujmašīnu. Māka iešūt vīriešu kreklus (piešķirt kreklam precīzu ķermeņa formu, izceļot muskuļu reljefu) pat padomju laikā kotējās augstāk par jebkuriem dzimuma stereotipiem attiecībā uz profesiju. Arī tagad, ja ir vajadzība, es apsēžos pie šujmašīnas un daru nepieciešamo. Tikai, kad es esmu pie šujmašīnas, tad es esmu tētis, kurš šuj. Man nav jākļūst par Rūtu, lai šūtu ar šujmašīnu. Tāpat, ja mammai ir jāsaskalda malka iekuram, tad tā ir mamma, kas skalda malku. Skaldot malku, mammai nav jākļūst par Kārli un nav vajadzības iztēloties sevi kā Kārli.
Lai kā viņķelisti mēģinātu noliegt dzimuma atšķirības, vidējs vīrietis un vidēja sieviete anatomiski un fizioloģiski atšķirsies. Sporta sacensību rezultāti to apliecina. Vienmēr būs darbi, kurus racionālāk, saprātīgāk un efektīvāk būs veikt vidējam vīrietim, nevis sievietei un otrādi. Viskrasāk vīriešu un sieviešu darbu dalījums izpaudīsies bērna gaidību laikā. Ir pareizi, racionāli un loģiski, ka šajā laikā vīrietis vienas ģimenes ietvaros uzņemas visus tos darbus, kas var būt bīstami grūtniecei un kaitēt gaidāmajam bērnam.
Pilnīga dzimumu nonivelēšana ir pretrunā ar bioloģiju un dabas vai Dieva (kā nu kuram patīk) noteikto cilvēku un citu augstāko dzīvnieku vairošanās kārtību.
Tātad. Puisītis paliks puisītis pat tad, ja izdarīs kaut ko bērnudārza zēnu vidē neparastu, bet meitenīte paliks meitenīte arī tad, ja biedrosies ar puikām bakuganu spēlēs. Sašutumu izraisa veids, kā labklājības ministre piedāvā risināt šo jautājumu. Viņķelisti mēģina risināt problēmu, kodējot dzimuma maiņu un atbalstot homoseksuālas dziņas, ja vien tādas uzrodas.
Kāda ir morāle no šīs epopejas? Latvijas kristieši var pamatoti uzdot jautājumu, vai demokrātiska valstī par ministru(i) var būt persona, kas visus, kas nepiekrīt ministres rīcībai un lēmumiem, ar demagoģijas palīdzību pielīdzina «degradētiem tumsoņiem un stulbeņiem» (LA, 27. septembris).
Viņķeles incidents izgaismoja arī ļoti svarīgu iekšpolitisku jautājumu. Ilze Viņķele tiek nominēta kā galvenā Ministru prezidenta amata kandidāte pēc tam, kad Valdis Dombrovskis tiks paaugstināts par augstu eiroierēdni. Ilzei Viņķelei ir viena laba īpašība. Ja viņa ir nospraudusi mērķi, tad mērķa sasniegšanai viņa ies pāri līķiem. Taču labam politiķim ir nepieciešamam vēl viena īpašība – prasme vai talants – vairot draugus, nevairojot ienaidniekus. Šo testa daļu Ilze Viņķele nav izturējusi. Vēl tikai pielaikojot premjera uzsvārci, Ilze Viņķele nonāca smagā un bezkompromisa konfliktā ar Latvijas kristiešiem. Ilze Viņķele kā premjera amata kandidāte derēs tikai tad, ja par labējo partiju koalīcijas galveno mērķi kļūs reliģiskās neiecietības vairošana, bet valdošo spēku galvenais uzdevums būs izprovocēt Latvijas ticīgos uz aktīvāku un agresīvāku rīcību.