Kādu nakti manus sapņus iztraucēja dīvaini murgi.
Latvijā atgriezās treknie gadi. Ekonomiskie jautājumi tika sakārtoti, KNAB darbs ritēja pēc grafika, ostu sistēmā kārtības elementi jau parādījās. Viss! Vairāk nav ko darīt. Latvijas valst jauncelsme ir pabeigta, nodomāja Valdis Dombrovskis. Tagad es varu atpūsties ārvalstu vizītēs. Bet, pag! Ja viss ir sakārtots, ko darīs mani padomnieki? Pēdējais darbs valsts labā būs atlaist visus liekos padomniekus. Viņš izvilka lodīšu pildspalvu un jau gribēja parakstīt attiecīgo rīkojumu. «Valdi! Nē,» spalgi iekliedzās Ministru prezidenta padomniece Sarmīte Ēlerte, kura tikko jau bija piedzīvojusi padzīšanu no kultūras ministres padomnieces amata, «Latvijas valstij vēl ir smaga un neatrisināta problēma – vārda brīvība ir briesmās. Vārda brīvības jomā pie mums ir vēl trakāk nekā Ziemeļkorejas režīmā. Preses likums ir aplam novecojis. Vēl mirklis, un mums atteiks pat uzņemšanu eirozonā, jo vienotu valūtu drīkst lietot tikai valstīs ar sakārtotiem preses likumiem!»
Ministru prezidents pacēla pildspalvu, rīkojumu neparakstījis.
«Latvju tauta smok tumsībā,» turpināja Sarmīte Ēlerte. «Jo likums vecāks, jo vairāk tas smird.»
«Kas tad ir galvenais, kas ierobežo vārda brīvību Latvijā,» cēli jautāja Ministru prezidents, kurš sevi jau iztēlojās uz pieminekļa postamenta, kuru viņam uzcels tauta kā pateicību par jauno trekno gadu laikmetu.
Sarmīte Ēlerte: «Latvju tauta nevar īstenot savas konstitucionālās tiesības uz vārda brīvību, jo pastāv terminoloģiskas pretrunas starp Preses likumu un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu. Tās jānovērš!»
«Turklāt,» turpināja Ministru prezidenta padomniece, «interneta portālu īpašnieki ne vienmēr ir zināmi. Kamēr nebūs zināms katra portāla īpašnieks līdz pat fiziskai personai, Eiropa mūs nesapratīs! Turklāt likumā mēs ierakstīsim, ka nav tiesību uz eksistenci tādiem portāliem, kas nenodrošinās Eiropas diskursa klātbūtni Latvijā!»
«Labi,» atbildēja Ministru prezidents, «es tikai konsultēšos ar Starptautisko valūtas fondu, vai šādi izdevumi nav pretrunā ar pēckredīta uzraudzības programmu.»
To pateicis, Valdis Dombrovskis neparakstīja rīkojumu par padomnieku atlaišanu.
Šajā brīdi mani no murgiem izcēla tieslietu ministra Jāņa Bordāna viedā balss Latvijas Radio pirmajā programmā. Ministrs pūlējas, cik spēja, lai pārliecinātu tautu, ka no tumsas Latgali un pārējo Latviju var izvest Prese likuma maiņa. Taču, tiklīdz viņš pavēra muti, lai kritizētu Preses likumu, tā nekavējoties sāka kritizēt Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu. Kā Preses likuma galveno trūkumu ministrs norādīja nepieciešamību nostiprināt vārda brīvību. Tikai pēc vairākkārtējiem un neatlaidīgiem radiožurnālistu jautājumiem tieslietu ministrs atzinās, ka Preses likumā ir nepieciešamība precizēt masu informācijas līdzekļa statusu un žurnālista definīciju.
Kāda problēma par šo jautājumu nebija zināma divdesmit gadu, bet ir parādījusies tikai pēdējā laikā?
Kriminālprocesa likuma 154. pants nosaka žurnālistu (un masu informācijas līdzekļu darbinieku) krimināli procesuālo imunitāti attiecībā uz avota atklāšanu.
«Tiesa var uzdot plašsaziņas līdzekļa žurnālistam vai redaktoram norādīt publicētās informācijas avotu.
Par izmeklētāja vai prokurora ierosinājumu lemj izmeklēšanas tiesnesis, uzklausījis ierosinājuma iesniedzēju, plašsaziņas līdzekļa žurnālistu vai redaktoru un iepazinies ar materiāliem.
Lēmumu par informācijas avota norādīšanu izmeklēšanas tiesnesis pieņem, ievērojot personas tiesību un sabiedrības interešu samērīgumu.
Tiesneša lēmumu var pārsūdzēt ierosinājuma iesniedzējs, plašsaziņas līdzekļa žurnālists vai redaktors, un to izskata desmit dienu laikā augstāka līmeņa tiesas tiesnesis rakstveida procesā, kura lēmums nav pārsūdzams.»
Bez tiesas sprieduma plašsaziņas līdzekļa žurnālistam vai redaktoram nav pienākuma liecināt par informācijas avotu. Savukārt ikviens, kurš neatbilst terminam «plašsaziņas līdzekļa žurnālists» vai «redaktors», īpaši amatpersonas statusā, nedrīkst (bez ļoti stipriem juridiskiem argumentiem) atteikties sniegt informāciju. Dažas represīvās struktūras jau aplauza zobus, cenšoties no pietiek.com darbiniekiem noskaidrot viņu informācijas avotus. Informācija netiek atklāta pēc specdienestu pieprasījuma, bet par to lemj vismaz divas tiesu instances, «ievērojot personas tiesību un sabiedrības interešu samērīgumu».
Politiskiem spēkiem, kas tiek regulāri atmaskoti nelikumībās un neētiskā rīcībā, patiešām ir vajadzīga definīcijas precizēšana par masu inflācijas līdzekļu un žurnālistu statusu, lai varētu brīvi aizturēt un pratināt to portālu darbiniekus, kurus jaunā definīcija izslēgs no kriminālprocesa imunitātes. Šāda vajadzība nav tiem, kas neveic nelikumības, nezog, nekonstruē PVN shēmas utt. Tāpēc idejas reformēt Preses likumu ir jāuztver kā Latvijas specdienestu tumšāko spēku pasūtījums un kā draudi preses un vārda brīvībai, kā tiešs demokrātijas apdraudējums.