Labklājības ministre Ilze Viņķele ir atradusi nodokļu maksātāju naudai vislabāko izmantojumu. Atbilstoši Viņkeles idejai bezdarbniekiem, kuri no ekonomiski neaktīviem reģioniem būtu gatavi pārcelties uz attīstītiem reģioniem, no nākamā gada varētu izmaksāt lielas naudas summas, gan sedzot transporta izdevumus, gan dāsni kompensējot pārcelšanās izmaksas.
Turklāt, kā 17. jūlijā intervijā LTV rīta raidījumā Labrīt, Latvija! izteicās pati ministre, mandātu depresīvu reģionu iztukšošanai no cilvēkiem viņai esot devis pats Starptautiskais Valūtas fonds: «Starptautiskā Valūtas fonda Latvijas starptautiskās finanšu palīdzības pēcprogrammas ziņojumā iekļautie secinājumi dod valdībai mandātu aktīvai rīcībai darbaspēka mobilitātes veicināšanai.» Šogad es piedalījos zinātniskā pētījumā par to, kā divdesmit gadu laikā ir attīstījusies tirdzniecības un cita komerciālā infrastruktūra pie Latvijas lielākajiem autoceļiem. Mēs mēģinājām atbildēt uz jautājumu, vai liela transporta plūsma nodrošina regulāru un pietiekamu pircēju pieplūdumu un vai tā palīdz teritorijas attīstībai. Sākotnējā hipotēze bija, ka gadījumos, ja kādas pašvaldības teritoriju šķērso noslogota automaģistrāle, tad tas ir labs pamats, lai veidotos veikali, ēstuves, benzīntanki, rastos darba vietas utt. Pirmie rezultāti un pirmās atziņas bija paradoksālas. Pat tad, ja pašvaldības teritoriju šķērso liela un noslogota transporta maģistrāle, tas pats no sevis attīstību neveicina. Lai liela un noslogota transporta maģistrāle dotu labumu pašvaldībai un veicinātu teritorijas attīstību, ir nepieciešams būtisks priekšnosacījums – nav iespējama attīstība, ja tuvumā nav kaut vai nelielas, bet apdzīvotas vietas. Tieši pretēji – noslogota maģistrāle pasliktinās teritorijas kvalitāti, jo radīs piesārņojumu izplūdes gāzu un ceļmalās izmesto atkritumu izskatā. No tā izriet ļoti triviāls secinājums. Ja nav cilvēku, tad nav pamata attīstībai. Lai būtu pamats kādas teritorijas attīstībai nākotnē, tad ir jāpierunā cilvēki palikt šajā apdzīvotajā vietā un varbūt ir pat jāmaksā pabalsti, lai cilvēki paliktu dzīvot pat visnomaļākajās Latvijas malās. Lai būtu kur atgriezties trimdas ceļos klīstošajiem, vispirms ir jāsaglabā apdzīvotas vietas. Ja tas netiks darīts un vienu ziemas sezonu pirms tam apdzīvota vieta paliks tukša, tad ar pāris ziemas mēnešiem, iespējams, pietiks, lai sals sapostītu pazemes komunikācijas. Ja tā notiek, tad šādas zudušas apdzīvotas vietas atdzimšanai būs nepieciešami jau lieli līdzekļi. No tā izriet drūms secinājums. Ja Ilze Viņķele un Vienotība vēlas iznīcināt Latvijas valsti un attīrīt daļu valsts teritorijas kā brīvu telpu citam nācijām, tad – jā, maksājam katram, kas no nomaļas vietas pārcelsies uz attīstītāku reģionu. Tad kā interesēs ir Viņķeles piedāvātā diversija pret valsti? Atbilde ir skaidra. Ārvalstu investori ir pasūdzējušies Starptautiskajam Valūtas fondam, ka Latvijā rīdzinieki ir pārāk izlepuši (darba tirgus mobilitāte esot slikta). Rīdzinieki neļauj sevi ekspluatēt tādā mērā kā lauku ļaudis. Savukārt lauku ļaudis nesteidz pārcelties no laukiem uz Rīgu, lai ar savām pieticīgajām prasībām nospiestu uz leju Rīgā maksājamās algas. Peļņa nav tik liela, kā investoru biznesa plānos ierakstīts! Kur ir Viņķele? Ātri šurp un izveidot no nodokļiem apmaksātu programmu, lai investoriem būtu lēts darbaspēks un tie izvestu uz ārzemēm vairāk peļņas! Viņķeles plāns, vismaz tādā redakcijā, kā tas ir izskanējis plašsaziņas līdzekļos, ir Latvijas valsts iznīcināšanas plāns un ir pilnībā noraidāms. Arī Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētāja vecākais padomnieks Māris Pūķis secināja, ka plāns par pārcelšanās pabalstu ieviešanu bezdarbniekiem «būs nāve Latvijai»! Savukārt partijām, kuras kategoriski iestājas pret Viņķeles destruktīvo plānu (tādas ir vismaz divas – Zaļo un zemnieku savienība un Nacionālā apvienība Visu Latvijai!Tēvzemei un Brīvībai/LNNK), ir no kritikas jāpāriet uz konstruktīviem priekšlikumiem. Tā kā Viņķeles ministrija ir uzkrājusi lielus (turklāt, kā izskatās, liekus) finanšu resursus, kuri ir izmantojami pat «darbaspēka mobilitātes veicināšanai», jāsecina, ka Labklājības ministrijai ir resursi gan bērnu pabalstu palielināšanai, gan citām aktivitātēm. Uzkrātie resursi, kurus Viņķele iecerējusi izmantot Latvijas lauku iznīcināšanai, ir jāizmanto pretējam mērķim – Latvijas lauku atdzimšanai. Cilvēkiem, kas joprojām ir palikuši dzīvot depresīvos apvidos, ir jāmaksā nevis bezdarbnieku pabalsti, bet alga (dotācija) par apdzīvojuma infrastruktūras uzturēšanu Latvijas mazāk attīstītās teritorijās.