Šā gada aprīlī Latvija kļuva par ievērojamu elektroenerģijas eksportētājvalsti. Latvija pārdeva savu saražoto elektroenerģiju Igaunijai, Lietuvai, Somijai un Krievijai. Visas mūsu valsts elektrostacijas aprīļa laikā saražoja 820 gigavatstundas (GWh) elektroenerģijas, kas bija par 50% vairāk nekā Latvijas vajadzības.
Iemesls šādam pavērsienam bija ūdens noteces daudzums Daugavā. Katru pavasari palu laikā Latvija saražo vairāk elektroenerģijas nekā nepieciešams pašu vajadzībām un mēs kļūstam par elektroenerģiju eksportējošu valsti. Savukārt vasarā, kad Rīgai nav nepieciešams siltums un TEC 2 netiek darbināta, kad ir sauss laiks un caurplūdums Daugavā nav liels, Latvijai savas elektroenerģijas nepietiek un Latvija kļūst par elektroenerģijas importētāju.
Jau Pirmās republikas laikā tika sākta Daugavas hidroelektrostaciju kaskādes celtniecība. 1939. gadā darbu sāka Ķeguma HES. Atbilstoši plānam, kas tika izstrādāts padomju laikā, bija paredzēts uz Daugavas Latvijas teritorijā uzbūvēt piecas hidroelektrostacijas. Trīs stacijas – Pļaviņu, Ķeguma un Rīgas – ir uzceltas. Daugavpils HES gandrīz tika pabeigta, bet Jēkabpils HES bija paredzēta projektā.
Dramatisks izvērtās Daugavpils HES liktenis. Ūdenskrātuve jau tika sagatavota, un viena krasta dambis jau tika uzcelts. Atlika tikai pielikt punktu, bet pašā pēdējā mirklī tika apturēta HES pabeigšana un šī HES nekad netika iedarbināta. Veiksim nelielu eksperimentu. Aprēķināsim, kāda izskatītos Latvijas enerģētiskā bilance, ja 1991. gadā Daugavpils HES sāktu strādāt ar pilnu jaudu. Atbilde ir paradoksāla: Latvija no 1997. gada būtu principā energoneatkarīga no kaimiņvalstīm. Latvijas pašnodrošinājums ar elektroenerģiju no 1997. gada būtu tuvu 90% līmenim. Savukārt ar ūdens noteci bagātos gados, 1998. un 2009. gadā, Latvija gada izteiksmē būtu jūtams elektroenerģijas eksportētājs. Pēc TEC 2 modernizācijas, ja būtu pabeigta arī Daugavpils HES, mēs būtu nodrošinājuši pilnīgu Latvijas elektroenerģijas ražošanas neatkarību. Ja mēs ļoti objektīvi novērtētu, kam bija izdevīgi apturēt Daugavpils HES celtniecību, tad tas noteikti bija tiem impēriskajiem spēkiem, kas vēlējās nepieļaut Latvijas enerģētisko neatkarību. Sekas tam ir jūtamas vēl šodien. Latvija 8 gadus ir ES un NATO dalībvalsts, bet enerģētiskā atkarība no Krievijas ir saglabājusies un saglabāsies arī tālākā nākotnē. Protams, mums 1986. gadā, kad bijām naivi un labticīgi, varēja iestāstīt, ka Daugavpils HES ir kārtējais okupācijas varas ļaunums, lai darītu pāri latviešu tautai. Taču no šodienas viedokļa Daugavpils HES celtniecības apturēšana ir neviennozīmīgs risinājums, kas kavējis Latvijas enerģētisko neatkarību.
Vērtējot objektīvi un bezkaislīgi – Latvijas enerģētikai nav tikai viena alternatīva: iesaistīties Visaginas atomelektrostacijas avantūrā. Daudz saprātīgāk ir miljardu eiro investēt nevis Lietuvas IKP pieauguma nodrošināšanā un Latvijas elektroenerģijas importa palielināšanā, bet radot elektrību ģenerējošās jaudas pašu zemē. Ja vēlamies savu enerģētiku balstīt uz rentablu ekonomiku, uz atjaunojamiem un ilgtspējīgiem resursiem, tad vēl viena HES uz Daugavas papildus jau esošajām ir Latvijas interesēm daudz atbilstošāks risinājums nekā iespējamā ogļu staciju Kurzemē vai investīcijas Visaginas AES melnajā caurumā ar visām necaurspīdīgām izmaksām un pārmērīgo pašizmaksu.
Tieši uz šo risinājumu norādīja Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, uzsverot: «Latvijā vajadzīga [vēl] viena HES.» Valsts prezidents aizrādīja, ka «izmantot pašu resursus, kas ir objektīvi visiespējamākie katrā valstī, ir vairāk nekā nepieciešams». Hidroelektrostacijas ir viszaļākā alternatīva enerģētikā, un Latvijai ir resursi. Ir tikai vajadzīgi politiķi, kuru galvenā rūpe ir nevis citu valstu, bet gan Latvijas intereses.