Pelēkā ekonomika ir liels PVN maksātājs

Vairs nekas nespēs atturēt valdību no domas samazināt PVN likmi pilnīgi visām precēm līdz 21 procentam. Nekādas sociālas vajadzības, slimnīcas, algas, invalīdu pensijas, bērnu pabalsti un demogrāfijas programmas, kur varētu palielināt valsts izdevumus, nav tik svarīgas kā doma samazināt PVN likmi.

Vairs nav pat svarīga nepieciešamība sākt atmaksāt Starptautiskā Valūtas fonda kredītus, kas bija galvenais arguments, lai uzrautu PVN likmi no 21 līdz 22 procentiem 2011. gadā. Kad ir runa par PVN samazināšanu tagad un tūlīt visām precēm un pakalpojumiem, tad jebkuras citas valsts politikas tiek aizmirstas un atmestas. Paliek viens mērķis – tehniski piedzīt inflāciju Māstrihtas kritērijiem.

Taču pašreizējā Dombrovska politika PVN jomā ir atkāpšanās no mērķa mazināt pelēkās ekonomikas lomu tautsaimniecībā. Kā var apkarot pelēko ekonomiku? Var algot detektīvus un VID darbiniekus, kas izsekotu un aiz rokas notvertu ikvienu, kas kaut santīmu nesamaksā nodokļos. Taču var arī iet citu ceļu un veidot sistēmu, kas padara nodokļu maksāšanu neizbēgamu.

Vispirms par vienu mītu un aplamību, kuru kultivēja un joprojām kultivē koalīcijas izraudzītie eksperti, kas savos pētījumos un prezentācijās stāsta, ka, lūk, pelēkās ekonomikas darboņi nemaksā nekādus nodokļus. Biznesa organizācijas ir pat aprēķinājušas, ka, apliekot ar nodokļiem pelēko sektoru pilnībā, valsts ienākumi palielinātos par vienu miljardu gadā. Eh! Vēl viens miljards gadā, ko tērēt. Jālikvidē pelēkā ekonomika!

Ja patiešām pelēkā sektora ienākumi ir miljards gadā, tad apgalvošu, ka pelēkā ekonomika jau šobrīd maksā vismaz 200 miljonus latu gadā kā PVN un akcīzes nodokli.

Lai to saprastu, iztēlosimies, ka Jānis un Anna pēc gada bezdarbnieku statusā beidzot atrada darbu kādā firmā, kurā maksā algu aploksnē. Pēc labi padarīta darba gan Jānis un Anna katrs saņēma aploksni ar 200 latiem. Ak šausmas, tā ir pelēkā ekonomika! Tas ir jāapkaro – nodokļi netiek maksāti. Kas notiek ar šiem 200 latiem tālāk? 80 latu Anna samaksāja par dzīvokli – komunālajiem rēķiniem un nekustamā īpašuma nodokli, bet pārējo iztērēja par pirkumiem lielveikalos. Tiklīdz 200 latu tika iztērēti, vismaz 40 latu PVN un nekustamā īpašuma nodoklis nonāca valsts kasē vai pašvaldības kontā. Jānis savukārt ielēja sava auto bākā benzīnu par 40 latiem. No šīs summas

20 latu kā akcīzes nodoklis un PVN nonāca valsts kasē. Jānis arī vairāk pirka alkoholu, un no Jāņa 200 latiem 50–60 latu nonāca valsts kasē. Ja pelēkā ekonomika kā uz burvja mājienu pārstātu eksistēt un neviens vairs nevienu nelegāli nenodarbinātu, tad šajā piemērā valsts ienākumi būtu par 90–100 latiem mazāki, jo valsts kasē neienāktu nodokļi no Jāņa un Annas pelēkās izpeļņas.

Pelēkais sektors ir liels visu patēriņa nodokļu maksātājs. Maksa par siltumu un elektrību, mobilajiem sakariem, benzīnu un pirkumiem lielveikalos – visi šie tēriņi notiek legālā sektorā un padara šo nodokļu maksāšanu par neizbēgamu. Tieši tas bija efektīvākais pelēkās ekonomikas ierobežošanas

plāns – sākt ar to, ka padarīt daļu nodokļa maksājumu par neizbēgamu. PVN palielināšana palielināja pelēkā sektora nodokļu maksāšanas apjomu. Protams, saņemot naudu aploksnē, netiek samaksāti darbaspēka nodokļi, kas Latvijā ir milzīgi. Taču pelēkajam sektoram neatdod atpakaļ pārmaksāto PVN. Turpretim legālie uzņēmumi, īpaši eksportētāji, PVN var vispār nemaksāt un saņemt atpakaļ visu Latvijā par pirkumiem nomaksāto PVN. Kad un ja pelēkais sektors legalizējas, tad palielinās darbaspēka nodokļu iekasēšana, bet samazinās no šīs ekonomiskās darbības iekasētais PVN un citi nodokļi. Pelēkā sektora apkarošana vienmēr dod un dos plusa zīmi darbaspēka nodokļos, bet vienlaikus rada lielu mīnusa zīmi citos nodokļu ieņēmumos.

Dombrovska izvēle samazināt PVN likmi ir atkāpšanās no cīņas ar pelēko ekonomiku. Tas ir signāls, ka tikai iestāšanās eirozonā un inflācijas rādītāju ķīmiķošana ir svarīga, bet pārējās problēmas un jebkura cita pirms tam definēta valdības ekonomiskā programma ir pupu mizu līmenī. Dombrovska valdība ir gatava jebkurā brīdī atteikties no solījumiem un garantijām vēlētājiem, uzņēmējiem un investoriem. Valdības rīcība nodokļu jomā atgādina cilvēku, kura rīcību diktē mirkļa impulsi.