Paradoksālā kārtā gandrīz tie paši cilvēki, kas pirms dažiem gadiem ar lietussargiem un bez tiem izcīnīja tautas tiesības uz referendumiem un samazināja slieksni ar referendumu palīdzību atlaist Saeimu, tagad gudro metodes, kā pārtraukt referendumus un izslēgt tautas nobalsošanas no Latvijas politiskās dienaskārtības.
Referendums nav nepieciešams un ir tikai traucēklis tiem, kam ir stabils vairākums Saeimā. Tiem tāda demokrātijas forma var tikai traucēt operatīvi un ātri pieņemt lēmumus. Referendums Latvijas politiskajā sistēmā ir forma, kura ir iedarbināma, lai apturētu vai vismaz koriģētu varas stulbākās un antisabiedriskās izpausmes. Tāpēc tas ir opozīcijas instruments.
Turklāt referendumiem ir zināmas tālejošas sekas. Tieši parakstu vākšana referendumam ļāva apturēt iecerēto Latvenergo izlaupīšanas (privatizācijas) plānu 2000. gadā.
Valodas referendums arī pagaidām ir jāņem vērā. Tikai vēlētāju lielais atbalsts latviešu valodai neatļāva Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei ātri īstenot jau sen iecerēto plānu izspiest latviešu valodu no nacionālās TV apraides, izlobējot filmu subtitrēšanas ideju. Valodas referenduma pārliecinošie rezultāti apturēja Latvijas pārangliskošanas agresīvākos plānus.
Tāpēc arī vara ir ļoti satraukta par iespējamo referendumu pensiju vecuma jautājumā. Ja referendums būs, tad tas nozīmēs, ka valdība nepilda Eiropas kungiem dotos solījumu būt pašiem lielākajiem Eiropas reformu piekritējiem.
Jau pirms bēdīgi slavenā 2008. gada Aigara Štokenberga (biedrība Sabiedrība citai politikai un tiesiskai valstij) referenduma par pensiju lielumu tika izvirzīts jautājums, vai par pensijām, kas ir valsts konsolidētā budžeta daļa, var lemt tautas nobalsošanā. Satversmes 73. pants nosaka: «Tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļu tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm.»
2008. gada referendums tieši un nepārprotami skāra 2009. gada valsts konsolidēto kopbudžetu, jo paredzēja, ka «līdz 2009. gada 31. decembrim vecuma pensijas minimālais apmērs nevar būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu».
Taču tolaik valsts varas sistēmai nebija problēmas pieļaut referendumu, kas regulēja pensijas lielumu vienam konkrētam – 2009. – gadam. Ja referendums izdotos, tas būtu balsojums par valsts konsolidētā budžeta aprisēm 2009. gadam.
2008. gada 23. augustā notika tautas nobalsošana. Par likumprojekta pieņemšanu balsoja 334 429 vēlētāji, tas bija par maz lēmuma pieņemšanai, un līdz ar to likumprojekts tika noraidīts.
Savukārt jautājums par pensionēšanās vecumu ir daudz tālāk no pensijas lieluma noteikšanas vienam gadam, kā tas bija 2008. gada pensiju referendumā.
Jautājums par pensionēšanās vecumu nav referendumos nelemjamo jautājumu sarakstā. Neapšaubāmi šādam lēmumam būs netieša ietekme uz sociālo budžetu un valsts konsolidēto budžetu. Taču referendums, ja vien tāds būs, ir iespēja pašiem Latvijas pilsoņiem veikt izvēli starp divām iespējamām alternatīvām – pensionēšanās vecuma strauju palielināšanu un pensionēšanās vecuma pakāpenisku palielināšanu. Ja tiks postulēts, ka valsts izdevumiem jābūt sabalansētiem ar ienākumiem, tad vēlētājiem ir jāsaprot, ka izvēle ātrākam pensijas vecuma pieaugumam nozīmē, iespējams, nedaudz lielāku pensiju, savukārt ilgāka pensijas vecuma celšana nozīmēs, visticamāk, nedaudz zemāku pensijas lielumu.
Pensijas vecuma referendums ir nevis par budžetu, bet par stratēģiju, ko un kā mainīt, lai beigās sasniegtu pozitīvu bilanci starp valsts ienākumiem un izdevumiem. Atbilde uz šo jautājumu, kas ir svarīgāk – vecuma palielināšana vai mazāks pensijas lielums –, nedrīkst tikt nodota izlemšanā tādiem politiķiem, kas ir gatavi uz vēdera līst Eiropas kungu priekšā, cerot ar aklu paklausību izcīnīt tikai sev siltu vietiņu Eiropas finanšu pārvaldes sistēmā. Pensiju vecums vai pensiju lieluma prioritāte ir jautājums, kurā valdībai ir jāiegūst sabiedrības atbalsts. Līdz ar to ir normāli un korekti, ka tas tiek izlemts, lietojot tiešo demokrātiju – tautas nobalsošanu.