13. aprīli notika Latvijas Ekonomistu asociācijas trešā starptautiskā konference Ekonomikas attīstības alternatīvie ceļi. Konferencē man izvērtās diskusija ar Daini Zelmeni par viņa referātu Valsts loma tirgus ekonomikā: mūsdienu teorija un prakse. Vai ir korekti to ekonomisko sistēmu, kura Latvijā tika izveidota deviņdesmito gadu sākumā, vispār dēvēt par tirgus ekonomiku?
Lai atbildētu uz šo jautājumi, vispirms pamēģināsim saprast, kas ir tirgus ekonomika.
Modernās tirgus ekonomikas pamatlicējs Ādams Smits (1723–1790) pamatoja, kādus labums sabiedrībai dod tirgus ekonomika. Konkurence spiež cenas uz leju, bet pieprasījums ir tas, kas piespiež kapitālistu ražot to, kas nepieciešams sabiedrībai utt. Ādama Smita secinājumi: tirgus ir neredzamā roka, kas piespiež uzņēmējus ražot to, kas ir nepieciešams; katrs īsteno savas egoistiskās intereses, bet visi kopā iegūst.
Ja mēs korekti un objektīvi analizējam Smita izvirzītos apgalvojumus, ir jāsecina, ka Smita slēdzieni bija nevis zinātniski rezultāti, kas iegūti, balstoties uz milzīgas informācijas apstrādi un precīzu tendenču fiksēšanu, bet tā bija drosmīga un savu laiku apsteidzoša hipotēze. Apgalvojums, ka tirgus visu atrisina un piespiež egoistus efektīvāk darboties sabiedrības interesēs, un no šīs tēzes izrietošā atziņa, ka tirgus strādā efektīvāk par valsti (tāpēc it kā sabiedrības interesēs ir valsts uzņēmumus privatizēt), bija tikai un vienīgi nepārbaudīta hipotēze.
Attīstot Smita ideju, britu ekonomists Deivids Rikardo (1772–1823) deklarēja absolūtu valsts neiejaukšanos biznesā – lai tirgus visu atrisina.
Tikai jau 19. gadsimtā bija jāsecina, ka tirgus dažkārt rīkojās idiotiski un nejēdzīgi. Tirgus stihijai nevar uzticēt resursu sadali – tas noved pie pārprodukcijas krīzēm. 19. gadsimtā Kārlis Markss pārliecinoši pierādīja, ka gadījumos, ja brīvajam tirgum netiek noteikti ierobežojumi, krīzes kļūst neizbēgamas. No šīs atziņas Markss pieņēma maldīgu tēzi, ka no tirgus ekonomikas vispār ir jāatsakās un visa ekonomiskā darbība pilnībā jāuztic valstij.
20. gadsimtā ekonomisti atklāja, ka Smita doma par to, ka tirgus ir universāls un racionāls visu regulējošs mehānisms, ir aplama. Varētu nosaukt daudzus, bet atgādināsim
divus izcilus ekonomistus. Eduards H. Čamberlins (1899 – 1967) savā fundamentālajā darbā Theory of Monopolistic Competition 1933. gadā jau zinātniski pamatoja – Smita hipotēze par to, ka konkurences apstākļos ikviens centīsies pazemināt preces cenu, ir aplama.
Čamberlins pierādīja, ka konkurences apstākļos uzņēmēji cenšas vispirms padarīt savu preci atšķirīgu (unikālu) un tad paaugstināt cenas. Uzņēmēju mērķis ir radīt privātus monopolus, lai uzņēmējs pats varētu kontrolēt savus ienākumus. 21. gadsimtā to mēs redzam visur un visās iespējamās formās. Microsoft ir absolūts monopols uz Windows programmatūru. Apple ir absolūts monopols uz iPhone. Savukārt uzņēmumam Dzintars ir absolūts monopols uz Dzintara krēmu utt.
Pasaulslavenais ekonomists un sociologs, Hārvardas universitātes profesors Jozefs Aloizs Šumpēters (1883–1950), pārbaudot Smita hipotēzi, matemātiski atklāja, ka ideāla tirgus apstākļos visiem tirgus dalībniekiem ir jāstrādā ar minimālu peļņu (peļņa vidējam tirgus dalībniekam tiecas uz nulli). Ja tirgus funkcionē atbilstoši Smita hipotēzei (daudz ražotāju, daudz pircēju un darbojas «neredzamā roka»), tad šāda sistēma matemātiski tiecas uz stāvokli, kad nevienam nav peļņas. No tā izriet paradoksāls Šumpētera secinājums, ka liela peļņa ir tirgus neattīstības rādītājs. Ideālos tirgus apstākļos visiem peļņai jābūt ārkārtīgi mazai! Ekonomiskās attiecības, kad kāda nozare (piemēram, Latvijā celtniecība) vienkārši iekļauj jebkura objekta celtniecības tāmē 15% lielu peļņu (un tā tiek pieņemta neapspriežot), var apzīmēt ar dažādiem terminiem, taču jēdziens «tirgus ekonomika» nav lietojams, lai apzīmētu šādas peļņas garantēšanu.
Jo ilgāku laika periodu tiek novērota mūsdienu ekonomika, jo lielāka ir statistika un novērojumu bāze, lai formulētu vispārējas tendences un likumsakarības.
Zināmu apkopojumu savā marksisma kritikai veltītajā grāmatā (Marksisms – apmācībai neiesakāms. Maskava, Algoritm, 2006) veica Boriss Kagarlickis, kurš atzīmēja – Smita tēze, ka tirgus vienmēr soda tos, kas strādā neefektīvi, ir aplama. Viņš min vairākus piemērus, kad neefektīvie uzņēmumi ilgstoši netiek sodīti (362. lpp.). Šodien Kargalicka sarakstu varam papildināt ar piemēru no 2008. gada finanšu krīzes risinājumiem ASV, ES un īpaši Latvijā. Visneefektīvāk strādājošie privātie uzņēmumi – bankrotējošās bankas – saņēma vislielāko labumu (atbalstu) no valsts, kāds jebkad bija piedzīvots civilizācijas vēsturē.
Kargalickis precīzi fiksēja vienīgo tipoloģisko starpību starp liberālo un valsts kontrolēto ekonomiku: «Liberālā ekonomikā subsīdijas valsts uzņēmumu vietā saņem privātie uzņēmumi.» (364. lpp.)
Kargalickis norāda – ja uzņēmumu skaits nav liels, konkurence izpaužas nevis kā cīņa par pircēju, bet gan cīņa par politisku ietekmi: «Monopolistiskā ekonomikā konkurence notiek par politisko ietekmi, nevis par cenām.» (367. lpp.) Atveriet logu un palūkojieties uz Latviju. Gan veco, gan jauno oligarhu galvenais cīņas lauks bija un ir politiskā ietekme. Latvijas bagātākie un ietekmīgākie uzņēmēji savu naudu, enerģiju un intelektu izmanto nevis, lai domātu un atrastu, kā ražot elektroenerģiju vislētāk – visefektīvāk, bet gan lai iegūtu vēja elektrības ražošanas kvotas, jo Latvijā valsts maksā par vēja elektroenerģiju divreiz un pat trīsreiz lielāku cenu nekā Vācijā. Latvijā uzņēmēju maksimālo peļņu nodrošina politiskā ietekme, kas pēc tam ir jākonvertē valsts pasūtījumos.
Zināmu kopsavilkumu par ekonomikas zinātnes sasniegumiem tirgus ekonomikas izpētē ir sniedzis norvēģu ekonomists, Bergenas universitātes profesors Jans Ēriks Askildsens. Viņš norāda – lai tirgus ekonomika pildītu neredzamās rokas funkcijas, ir obligāti jāpiepildās četriem visai reti iespējamiem nosacījumiem.
1. Lai tirgus ekonomika funkcionētu, vienlaikus ir jābūt lielam pircēju un pārdevēju skaitam un to rīcībai ir jābūt atbilstošai maksimāla izdevīguma principam.
2. Lai tirgus ekonomika funkcionētu, jābūt brīvībai brīvi iekļauties tirgū un no tā izstāties (nav privilēģiju).
3. Lai tirgus ekonomika funkcionētu, visām precēm ir jābūt homogēnām.
4. Lai tirgus ekonomika funkcionētu, visiem tirgus dalībniekiem ir jābūt vienādai pieejai pie informācijas.
Tikai tad, ja piepildīsies šie nosacījumi, tirgus darbosies kā neredzama roka, cenas noteiks konkurence un sabiedrība gūs labumu no tirgus ekonomikas.
Šoreiz neanalizēsim visus tirgus nepieciešamos nosacījumus, bet pievērsīsim uzmanību tikai pirmajam punktam. Ko nozīme liels pircēju un pārdevēju skaits? Liels – tie ir simti un tūkstoši pircēju un pārdevēju (ražotāju vai pakalpojumu sniedzēju) vienlaikus.
Ja novadā visu zemnieku saražoto pienu iepērk tikai viens piena kombināts, tad tas ir tikai viens pircējs, un saukt šādu situāciju par tirgu nav nekāda zinātniska pamata. Ja gāzi Latvijai (Baltijai) piegādā tikai viens pārdevējs Gazporm, tas nav un nebūs tirgus, lai kā Eiropas enerģētikas sektora aģitatori to vēlētos dēvēt par tirgu. To, ko Latvijas politiķi sauc par elektrības tirgu, par tirgu šā vārda zinātniskajā izpratnē var dēvēt tikai ar ļoti bagātu fantāziju apveltīts cilvēks. Ja nav tirgus, to kropļot nemaz nav iespējams, tas jau tā ir sakropļots līdz nepazīšanai. Tas pats attiecas uz Latvijas tirdzniecību, banku sektoru utt.
Latvija par brīvu tirgu šā vārda zinātniskajā nozīmē var runāt tikai attiecībā uz lietotu automašīnu tirdzniecību, dažiem pakalpojumiem un uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmās nozarēs. Lielākajā daļā Latvijas tautsaimniecības nozaru brīvs tirgus tā arī nekad nav bijis. Kādu terminu lai lieto, apzīmējot tās ekonomiskās attiecības, kas ir izveidotas Latvijā no 1991. gada? Savulaik, 1998. gadā, Ministru prezidenta amatā esot, Guntars Krasts Latvijas ekonomisko attiecību sistēmu nosauca par «draugu kapitālismu».
Ja nepatīk šāds termins, var Latvijas ekonomisko attiecību kopumu dēvēt par (monopolistisku) oligopolu ekonomiku. Proti, neliels uzņēmumu kopums faktiski ir ieguvis monopolu pār valsts iepirkumiem un izdevīgiem klientiem. Tikai Latvijas daudzveidīgos oligopolus vieno nevis formāla piederība vienam īpašnieku klanam, bet savu dominējošo stāvokli Latvijas oligopoli nodrošina, izmantojot neformālas saiknes un sakarus («draugu kapitālisms») un līdzīgu (savstarpēji prognozējamu) ekonomisko uzvedību.
Latvijā ir izveidojusies savdabīga oligopolu ekonomika, kad neliels dominējošo uzņēmumu skaits diktē galvenās patēriņa cenas. Latvijā svarīgāko preču cenas tiek noteiktas nevis godīgā konkurences cīņā starp daudziem pārdevējiem un pircējiem, bet gan tās nosaka oligopols un cenas atbilst pircēju maksātspējai un vajadzībām pēc attiecīgās preces un pakalpojuma.
Tiklīdz pircēju maksātspēja kāpj, cenas tiek palielinātas neatkarīgi no tādiem jēdzieniem kā preces ražošanas un transporta izmaksas. Kad pircēju maksātspēja krīt, cenas ir jāmazina, jo citādi preci nepirks. Paradoksālā kārtā to, ko Latvijas valdība un valsts statistika sauc par inflāciju, patiesībā var interpretēt kā nedaudzu Latvijas oligopolu uzņēmumu alkatības līmeņa mērījumu. Latvijas inflācija daudzos gadījumos raksturo tikai cenā ietverto monopolu un oligopolu īpašnieku peļņas lielumu.
Latvijas (ne tikai Latvijas, bet arī ASV un lielākās daļas ES valstu) ekonomisko attiecību kopumu nevar apzīmēt ar jēdzienu «tirgus ekonomika». Tiesa, sabiedrības vairākums to nezina, un cilvēki šajos 20 gados ir noticējuši, ka tirgus ir tad, kad vairāki būvniecības firmu klanam piederīgie pie kokteiļa glāzes sadala, kā kurš uzvedīsies valsts iepirkumu konkursos.
Aplama izpratne, identificējot oligopolu ekonomiku ar tirgus ekonomiku, ir galvenais pret tirgus ekonomiku vērstā negatīvā noskaņojuma cēlonis gan Latvijā, gan Austrumeiropā. Ar jēdzienu «tirgus ekonomika» tiek nomaskēts gan oligopolu diktāts, gan koruptīvas valsts izzagšanas shēmas. Latvijas ekonomisko attiecību kopums nav un nekad nav bijis tirgus ekonomika.
Kā Neatkarīgā jau rakstīja (27.03.), amerikāņu domātājs Frensiss Fukujama ir nonācis pie līdzīgas atziņas, vērtējot globālā biznesa un politikas attiecības: «Jaunajā pasaules iekārtojumā galvenos labumus savās rokās sakoncentrēja šaura grupa, kas pārvalda finanšu un augsto tehnoloģiju sfēru. Šīs grupas intereses dominē gan masu informācijas līdzekļos, gan politiskajās diskusijās.»
Secinājums ir vienkāršs – kapitālisma ideoloģijas korekcija ir neizbēgama.
Vienmēr, kad sākas ievērojamas kapitālisma sistēmas krīzes, sākas kreisu ideju uzplaukums un tiek izstrādāti kreisi valsts un ekonomikas pārvaldes varianti. Taču pēc 2008. gada nekas tāds nav noticis. Kreisā alternatīva nav radusies un netiek piedāvāta. Pamēģināsim atbildēt uz Frensisa Fukujamas jautājumu, kāpēc nerodas kreisa ideoloģiska alternatīva brīvā tirgus ekonomikai?
Politiskā elite ir saaugusi ar oligopolu ekonomiku un faktiski ir kļuvusi par pakalpojumu sniedzēju oligopolu ekonomiskajām interesēm. Izvirzīt idejas, lai ekonomiskā vara vēl vairāk tiktu pārvirzīta uz valsts sektoru (nacionalizācija, lielāka valsts kontrole) nozīmē tikai akcentu pārbīdi. Politiķi, kas sniedz savus pakalpojumus oligopolu ekonomiskajām interesēm, iegūs vēl lielāku varu un varēs sniegt vēl plašākus pakalpojumus to pašu oligopolu interesēs. Tieši tie paši cilvēki, kas 2008. gadā visas valsts nebalto dienu rezerves un nākotnes uzkrājumus izlēma iepumpēt bankrotējošu baņķieru glābšanai, iegūs lielāku varu un vēl lielākas pilnvaras pakalpot baņķieriem, kad tie vēlreiz bankrotēs. Pastiprināta valsts kontrole pār ekonomiku nav risinājums, ja tiek saglabāta esošā politiskā un finanšu sistēma. Kreisas alternatīvas izvirzīšana, nemainot politisko un finanšu konstrukciju, Latvijai un Rietumu pasaulei nedos nekādu alternatīvu un nepalīdzēs atrast risinājumu, lai izkļūtu no neoliberālā strupceļa.
Fukujama norāda, ka bez kritiska esošās sistēmas izvērtējuma nav iespējams radīt jaunu ekonomisko attiecību ideoloģiju. Tikai aizsākot esošās ekonomiskās sistēmas kritiku, rodas terminoloģiska problēma. Kritika (un to var redzēt gan Latvijas Ekonomistu asociācijas konferencē, gan līdzīgos forumos Krievijā, Lielbritānijā un citur) tiek vērsta pret tirgus ekonomiku, lai gan tai ekonomiskajai sistēmai, kas iedzinusi Rietumu civilizāciju strupceļā, ir maz kopīga ar tirgus ekonomiku stingri zinātniskā izpratnē.
Kritika ir jāvērš nevis pret tirgus ekonomiku, bet pret to kroplo ekonomisko attiecību kompleksu, kas ir izveidojies Latvijā, Eiropā un Amerikā, pret privāto monopolu un oligopolu patvaļu. 2008. gadā sākās nevis tirgus ekonomikas krīze, bet gan monopolistu un oligopolu krīze.
Visticamāk, ka nākotnes ekonomisko attiecību ideoloģijas aprises ir jāmeklē, atsakoties no oligopolu prakses un privātu monopolu visatļautības. Lielāka valsts kontrole nav nepieciešama un ir pat lieka nozarēs, kurās valda patiesas tirgus attiecības, kurās cenu nosaka tūkstošiem pircēju un pārdevēju, savstarpēji konkurējot. Savukārt valstīm vispār ir jāatsakās no visatļautības garantēšanas oligopoliem. Sektoros, kuros toni nosaka oligopolu peļņas kāre, būtu pieļaujama absolūta valsts kontrole, ietverot fiksētas cenas un fiksētu (taisnīga) uzcenojuma lielumu.
Izskatās, ka Rietumu civilizācijas nākotnes ekonomikas ideoloģijas pamats būs patiesa tirgus ekonomisko attiecības kombinācija ar oligopolu ekonomikas noliegumu un totālu valsts kontroli pār tām nozarēm, kurā pašlaik oligopoli rīko vislielākās orģijas.
Paradoksālā kārtā šāds ekonomisks iekārtojums atbilst tam ekonomisko attiecību modelim, kuru reformu sākumā pieņēma Ķīna, un tas ļāva Ķīnu pārveidot par sabiedrību no 19. gadsimta iekārtas par modernu 21. gadsimta lielvaru, veicot šo lēcienu nepilnu 30 gadu laikā.