Aizvadītās nedēļas lielākais starptautiskais notikums Latvijai bija Ministru prezidenta Valda Dombrovska ceļojums uz Persijas līča zemēm. Pirms lielā brauciena Latvijas līderi klāstīja savus plānus un sapņus.
Daži cerēja, ka arābu investīcijas platā straumē ieplūdīs visos Latvijas tautsaimniecības sektoros. Viens no delegācijas dalībniekiem pilnā nopietnībā apgalvoja, ka starp emīriem un šeihiem noteikti atradīs gribētājus pirkt banku Citadele.
Cerību pilnie stāsti par Dombrovska īpašajām spējam apburt šeihus un emīrus atgādināja viena bijuša Ministru prezidenta sapņus par to, ka pēc ASV iebrukuma Irākā Latvija varētu sākt eksportēt Lāčplēša alu uz Irākas tirgu. Tirgus niša taču ir brīva!
Pirmās atsauksmes no Apvienotajiem Arābu Emirātiem vairs nebija tik eiforiskas.
Jā! Arābu šeihus un emīrus varētu interesēt investīcijas, bet tikai caur fondu biržu. Piemēram, arābi varētu pirkt Lattelecom akcijas. Frāze – atnācu, ieraudzīju, uzvarēju! – netika izteikta. Laikam Dombrovska šarms bija nepietiekams, lai piedabūtu šeihus pārskaitīt miljardus Latvijas tautsaimniecības stiprināšanai.
Latvijas valstsvīru loģika – viņiem ir nauda, bet mēs piedabūsim to ieguldīt un par visiem sīkumiem gan jau sarunāsim – ataino tādu savdabīgu koloniālās politikas recidīvu, ka izdevīguma principi visur darbojas vienādi, neatkarīgi no reliģiskām un kultūras atšķirībām.
Pirms aģitēt arābu šeihus investēt miljardus, vajadzēt saprast, ko drīkst un ko nedrīkst islāma pasaulē.
No 20. gadsimta 70. gadu vidus, kad Persijas līča valstis naftas cenu kāpuma iespaidā tika pie milzīgiem finanšu resursiem, aktuāls ir jautājums, kā radīt iespēju islāmticīgajiem šo naudu investēt rietumvalstu ekonomikās, nepārkāpjot islāma reliģiskos aizliegumus.
Tagad par reliģiskajiem aizliegumiem. Islāmā ir tiešs un nepārprotams aizliegums ņemt fiksētu procentu likmi (riba) par aizdotu naudu. Tas vienlīdz attiecas gan uz kredītiem, gan uz depozītiem. Var minēt tikai vienu piemēru, kā islāma banku sektorā notiek kreditēšana. Islāmā nav aizliegts nopirkt preci par vienu cenu un tad to pārdot par augstāku. Tas ir tirdzniecības pamats. Pravietis Muhameds, kurš bija tirgotājs, šādu darbu atzina par slavējamu. Tāpēc nekustamā īpašuma (vai auto) kreditēšana notiek pēc šādas shēmas. Īpašumu no pārdevēja nopērk banka par vienu cenu, tad banka cenā iekļauj savus ienākumus un peļņu un jau par augstāku fiksētu cenu pārdod īpašumu pircējam, sadalot maksājumus pa termiņiem.
Fiksētā procenta aizliegums nosaka to, ka teorētiski visiem darījuma dalībniekiem ir jāuzņemas daļa no riska. Islāmā noteiktais aizliegums pārdot ražu, kas vēl nav izaugusi, stingri ierobežo dažādus nākotnes darījumus utt. Bez fiksēto procentu aizliegumiem islāmticīgie nedrīkst gūt ienākumus no reliģijā aizliegtas darbības, piemēram, no alkohola ražošanas, transportēšanas un tirdzniecības, no azartspēlēm, no biznesa ar nepareizi kautu vai aizliegtu dzīvnieku gaļas ražošanu un tirdzniecību utt.
Lai ticīgais varētu ieguldīt naudu kādā finanšu instrumentā, ir nepieciešams, lai autoritatīva islāma juristu padome ar konkrētu spriedumu atzītu, ka attiecīgais vērtspapīrs utt. atbilst islāma likumiem. Lai islāma pasaules investīciju fonds pirktu kāda uzņēmuma akcijas vai vērtspapīrus pat spekulatīvai investīcijai, ir jāpārliecinās, ka uzņēmuma biznesa struktūrā nav aizliegtu darbību. Lai to noskaidrotu, ir jābūt iespējai noskaidrot uzņēma darbības profilu līdz pat sīkām detaļām. Tāpēc svarīgi, lai uzņēmums ir iekļauts fondu biržā, jo tad ir iespēja iegūt pārbaudītu informāciju par uzņēmuma darbību.
Laicīgām valstīm, kurās ir pat gadsimtos mērāmas islāma tradīcijas un iedzīvotāju vairākums ir islāmticīgie, nav tik vienkārši piesaistīt arābu šeihu naudu un investīcijas ārpus reālās ekonomikas sektora. Piemēram, Kazahstānā islāma uzņēmēju naudas līdzekļu piesaistīšanu banku sektorā aptur tas, ka pat tad, ja daļa no bankas naudas tiek iegūta no aizliegtas ekonomiskas darbības, tas padara visu attiecīgās bankas naudu par neizmantojamu – netīru.
Lai piesaistītu Saūda Arābijas un citu valstu līdzekļus, bija jāveido īpašas – islāma bankas. Savukārt galvenais islāma banku darbības šķērslis, pat Kazahstānā, bija centrālās bankas normatīvu izpilde. Rietumu banku sistēmas prasības ir grūti attiecināmas uz bankām, kurām nav fiksētas depozītu un kredītu likmes un kurām ir jādala riski ar saviem klientiem.
Tiem, kas sapņo par legālu arābu naftas šeihu naudas piesaisti, ir jāsaprot, ka tas ir iespējams, runājot par reālo ekonomiku un reālās ekonomikas projektiem. Ja ir vēlēšanās atvērt durvis investīciju plūsmai no islāma valstīm, ir jābūt gataviem un pacietīgiem atklāt uzņēmumu darbības nianses, lai islāma tiesību juristi varētu pārliecināties, ka uzņēmumi neveic no šīs reliģijas viedokļa aizliegtas vai neatļautas darbības.