Valodas referenduma rezultāti nav tikai vienkārša fakta konstatācija, ka 75% pilsoņu noraida ideju par valsts valodas statusu krievu valodai.
Vispirms, vērtējot referenduma rezultātus pa pagastiem un pilsētām, ir jāsecina, ka vienkāršota izpratne par referenduma rezultātiem – nelatvieši balsoja «par», bet latvieši balsoja «pret» – ir aplama.
Šī atziņa ir korekta tikai attiecībā uz Rīgu un vēl dažām lielām pilsētām.
Attiecībā uz Kurzemi, Vidzemi un Latgali šāds apgalvojums nav precīzs vai pat ir aplams. Lielākajā daļā Kurzemes un Vidzemes pagastos atbalsts latviešu valodai bija lielāks par latviešu īpatsvaru starp visiem pilsoņiem.
No tā ir jāsecina, ka ļoti daudzi Kurzemes un Vidzemes krievi, baltkrievi, ukraiņi un citu tautību pilsoņi referendumā nepiedalījās vai kopā ar latviešiem balsoja pret krievu valodu. Nelatviešu minoritātes Kurzemē un Vidzemē nav pelnījušas tos apvainojumus nelojalitātē, kurus politiķi karina pār visiem «krievvalodīgajiem». Šajā gadījumā nepiedalīšanās bija augsta lojalitātes (lojalitāte – nacionālā blo ka izpratnē) izpausme, daudz augstāka nekā balsošana «par».
Šeit ir viena atbilde par to pilsoņu motivāciju, kas referendumā nepiedalījās. Daudziem nelatviešiem un Latvijas pilsoņiem no jauktajām ģimenēm tā bija neitrāla izvēle. Kurš vēl piepulcēsies Alvim Hermanim, lai publiski zākātu šo cilvēkus?
Savukārt daudzviet Latgalē (Svariņu, Grikšānu u. c. pagastos) «par» balsojošo īpatsvars bija lielāks par nelatviešu īpatsvaru. Lai kā tas nepatiktu Latvijas politiķiem, Latgalē ļoti daudz latviešu balsoja «par» krievu valodu kā otro valsts valodu.
Pēc 10. un 11. Saeimas vēlēšanām labējie politiķi nevēlējās saskatīt acīm redzamo – desmitiem tūkstoši latviešu balsoja par Saskaņas centru. 10. un 11. Saeimas vēlēšanās Kurzemē un Vidzemes pagastos balsotāju īpatsvars par SC bija krietni lielāks nekā nelatviešu īpatsvars.
Tāpat arī tagad labējie politiķi vēlas referenduma rezultātus noreducēt līdz banālas etniskas provokācijas līmenim. Jā, bija vēlētāji, kuriem šis bija svarīgs valodas jautājums. Taču tas nav vienīgais arguments, kas noteica vēlēšanu rezultātus.
Tas, ka daudzi latvieši īpaši Latgalē balsoja «par», nenozīmē, ka šie cilvēki līdz ar to ir nodevēji. Latvijas demokrātijas trūkums ir tāds, ka politiķi, vēlēšanu laikā apmuļķojuši vēlētājus, nākamos gadus neliekas ne zinis par tautas vajadzībām un problēmām, bet vēlētajiem nav iespējas ietekmēt politiku. Tiek izmantotas tiešās demokrātijas formas kā Saeimas atlaišana vai valodas referendums, lai ar protesta balsojumu mēģinātu piespiest varas nesējus pievērsties tautas problēmām. Latgale iet bojā, cilvēki izmirst, bet zemi uzpērk zviedri, savukārt Jēkaba ielas politika joprojām ir antilatgaliska. Šis ir viena Latvijas novada izmisuma kliedziens, kuru mēģina apslāpēt ar paziņojumiem, ka mums nav jāņem vērā viena nepilsoņa provokācija.
Otra liela konsekvence no referenduma ir signāls, ka SC, izņemot Rīgu un Latgali, ir pazaudējis savus atbalstītājus – latviešus. Var šo atziņu formulēt nedaudz precīzāk Tie paši latvieši, kas Kurzemē un Vidzemē 10. un 11. Saeimas vēlēšanu laikā konsekventi balsoja par Saskaņas centru, strikti atteicās referendumā balsot «par» (sk. kartoshēmu). Ja šāds noskaņojums ataino atbalstu partiju apvienībai, tad SC ir zaudējis vairākus desmitus tūkstošu latviešu vēlētāju.
Tiesa, SC stingri nostiprināja savas pozīcijas Latgalē, taču kopējā matemātika nav SC labvēlīga. Ja politiskās simpātijas saglabāsies nemainīgas, tad SC bez latviešu vēlētāju balsīm var pretendēt tikai uz tādu pašu vai sliktāku rezultātu.
Tomēr vēlēšanas nav gaidāmas rīt. Līdz tām vēl ir gars ceļš ejams. Valdī ba, kura tagad metusies izlaupīt ostas, izdalot tās ārzemju kolonizatoriem, ļoti ātri zaudēs to vienojošo atbalstu, kas izpaudās referendumā.