ES dalībvalstu (izņemot Lielbritāniju) pamatlikumi jau ir noreducēti līdz bieži maināmu papīru līmenim. Konstitūcijas 26 valstīs ir pārvērstas par tādām kā bērnu grāmatiņām – Izkrāso pats.
Tagad darba kārtībā ir slavenais fiskālais pakts, kura mērķis ir glābt eirozonu no sabrukuma un iedrošināt citzemju investorus uzticēties Eiropas parādzīmēm. Tiek pausta ticība, ka, ierakstot ES dalībvalstu pamatlikumos skaitliskus valsts izdevumu aizliegumus, visas Eiropas problēmas tiks atrisinātas. Ja tas tik vienkārši, tad, lietojot tādu pašu metodi, Latvija var vienā rāvienā atrisināt visas demogrāfiskās problēmas. Iekļaujam Latvijas Satversmē pantu, ka Latvijā katru gadu ir jāpiedzimst 40 000 bērniem. Viss! Demogrāfijas krīze ir pārvarēta. Varam dzert šampanieti. Tikai ko darīt, kad atklāsies, ka šogad piedzimuši tie paši 19 219 bērni kā 2011. gadā? Jābūt soda mehānismiem! Labi. Nosakām, ka katrs novads, kas neizpildīs noteikto dzimušo plānu, nesaņems mērķdotācijas izglītībai, kuras ieskaita no Rīgas. Ir skaitliskie normatīvi, kuriem jānodrošina ilgtspēja, ir sodu mehānisms. Viss, ko vēl vajadzētu demogrāfisko problēmu novēršanai? Vai pēc šādas reformas varam prognozēt 40 000 jaundzimušo 2013. gadā?
Ļoti līdzīga situācija ir ar fiskālo paktu. Eiropas demokrātija ir izaudzinājusi politisko līderu paaudzi, kuras mērķis ir tikai viens – maksimāli daudz valsts un Eiropas naudas, maskējoties ar jebkādiem projektiem, pārpumpēt privātā sektora kabatās, vienlaikus nodrošinot banku sektoru ar virspeļņu. Eiropas galvenā problēma ir tā, ka patiesa vajadzība, kad citu valstu finansiālā palīdzība patiešām ir nepieciešama, nav atšķirama un nodalāma no situācijas, kad vajadzības tiek imitētas, lai tikai izslauktu vairāk un vairāk naudas.
Nav mērķa dzīvot atbildīgi un saimniekot racionāli. Tāpēc Eiropa finansiāli atbalstīs tikai tās valstis, kur elite zagšanas pieaugumu ierobežos ar kopējas ekonomikas izaugsmes iespējām.
Fiskālais pakts ir bezspēcības apliecinājums, jo nevar blēdības atdalīt no reālām vajadzībām, tāpēc tiek ierobežotas attīstības iespējas visiem.
Otrs jautājums ir par pakta ekonomisko jēgu. Piedāvāto Latvijas Satversmes izmaiņu saturs mūsu sabiedrībai ir slepens. Finanšu ministrs Andris Vilks 27. janvārī LTV pārraidē 100. panta preses klubs apgalvoja, ka izmaiņu mērķis būs ar Satversmes palīdzību piespiest valdības veidot pretciklisku ekonomisko politiku: labajos gados uzkrāt līdzekļus, kurus tērēt krīzes laikā.
Teorētiski viss ir skaisti. Tikai, kā liecina Davosas foruma svaigākās atziņas, pasaules vadošie kapitālisti atzīst, ka globālā sistēma ir galīgā strupceļā un pat miljardieriem nav plāna, ko tālāk darīt.
Sasniedzot zināmu attīstības līmeni, ekonomiskajā teorijā paredzētie instrumenti pārstāj darboties. Japāna pēdējos divdesmit gadus pūlas savu ekonomiku iedabūt augšupejas ciklā, bet bez zīmīgiem panākumiem. Valsts gadu desmitiem aizdevumu likmi turēja nulles līmenī, bet nekustamo īpašumu cenas kritās 12 gadus no vietas. Japānas valdība divdesmit gadus pūlējās ekonomiku izkustināt no nulles līmeņa, bet panāca tik dramatisku valsts parāda pieaugumu, ka eirozonas problēmas ir nieks, salīdzinot ar Japānu. Eirokrātu idejas par pretciklisku ekonomisko politiku izrādīsies tikai ziepju burbulis, ja ES ekonomika uz nākamajiem desmit gadiem attīstīsies pēc Japānas scenārija. Ļoti iespējams, ka Brisele piedāvā iestrādāt pamatlikumos uz īsu termiņu orientētu koncepciju. Turklāt par kādu uzkrājumu veidošanu treknajos gados var runāt valstis, kuras, līdzīgi kā Latvija, ir parādos līdz ausīm un kurām jebkura augšupeja būs jāizmanto nevis tam, lai uzkrātu, bet lai mazinātu parādu nastu?!
Tā kā nav definēts eirozonas krīzes patiesais cēlonis, ir pamatotas šaubas, vai tiek piedāvātas īstās zāles. Tikpat labi fiskālais pakts ir tāds īslaicīgs pasākums, vienas dienas eksperiments, lai uz pusgadu noturētu eirozonas valstu reitingu.
Latvijai nav jāsteidzas. Latvija vēl nav iestājusies eirozonā. Mēs varam mierīgi pagaidīt vēl vairākus gadus un novērtēt, kādu efektu dos fiskālais pakts. Ļoti iespējams, ka Latvijai un Eiropai beigu beigās būs jāpieņem daudz skarbāki fiskālie ierobežojumi, nekā tagad tiek piedāvāts, bet to noteiks mērogi, kādus sasniegs Davosā piesauktā kapitālisma krīze.