2011. gada vasarā tika pabeigts pasaulē visgarākais garākais tilts, kas atrodas Ķīnas dienvidos un uzbūvēts pāri Dzjaodžou līcim Dzeltenajā jūrā pie Cjindao pilsētas. Jaunais tilts ir iekļuvis Ginesa rekordu grāmatā, jo tas ir vairāk nekā 42 kilometrus garš. Lai to uzceltu, jūrā bija jāuzbūvē 56 000 balstu tā, lai tie izturētu 9 metrus augstus viļņus. Vai jūs zināt, cik lielas bija pasaules garākā tilta izmaksas?
Atbilde šokēs ikvienu Latvijas iedzīvotāju – gandrīz tādas pašas, kā būvējot Dienvidu tiltu, – aptuveni 1 miljards eiro. Turklāt Dienvidu tiltam nav jāiztur 9 metrus augsti viļņi, bet balstu skaits, kas atrodas ūdenī, nav pat desmit.
Salīdzinot Dzjaodžou līča tilta izmaksas un Dienvidu tilta izmaksas, ir neglābjami jāsecina, ka Latvijā tikai 10% no pasūtījuma summas pārtop reālās vērtībās, bet 90% ir kukuļi, politiskie procenti, nodokļi, celtnieku un banku peļņa. Tikai nesakiet, ka atbilde ir Ķīnas lētajā darbaspēkā. Pat Nacionālā bibliotēka tiek būvēta, izmantojot viesstrādnieku darbu. Turklāt, redzot šādu izšķērdību, kāda joprojām dominē valdošo partiju politikā, nodokļu maksātāji nevēlas atdot daļu savu nodokļu šai sistēmai.
Vienotībai tā arī nav izdevies apturēt korupcijas pieaugumu Latvijā.
Sistēma, kas balstās uz lieliem valsts izdevumiem un uz vēl lielāku pasūtījumu nemitīgu izdāļāšanu politiski pietuvinātajam biznesam, nevarēja apstāties. Apstāties nozīmētu apturēt naudas plūsmu un palaist bankrotos politisko biznesa bloku.
Dzjaodžou līča tilta un Dienvidu tilta izmaksu salīdzinājums raksturo Latvijas lielāko izaugsmes problēmu. Latvija nav nabadzīga valsts. Pat vairāk – Latvija ir bagāta valsts, bet Latvijā izveidotā koruptīvi politiskā biznesa vide padara Latvijas ekonomiku par neefektīgu.
Tāpēc nav jābrīnās, ka viss, kur pieskaras jaunās koalīcijas ministru rokas, pārtop par smirdīgu zampu, vai tā būtu Nacionālā opera, airBaltic vai Krājbanka. Šīs sistēmas apetīte ir tik milzīga, ka par īstu brīnumu ir jāuzskata nozares, kurās Latvija vēl ir konkurētspējīga. Taču Latvija ir konkurētspējīga un spēj īstenot saviem mērogiem lielus projektus. Var minēt daudzus piemērus, sākot ar to, kā Rīgas osta kļūst par līderi Baltijā, kā Ventspils osta aizvietoja kravu plūsmu pēc naftas cauruļvada darbības apturēšanas utt.
Valsts vai pašvaldību ieguldījumi infrastruktūrā ir galvenais faktors, kas rada konkurences priekšrocības Latvijas uzņēmējiem.
Tikai, turpinot saimniekot kā līdz šim, Latvijai nav nekādu cerību uz izaugsmi. Latvijai ir nepieciešamas strukturālas reformas. Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Jozefs Štiglics uzskata, ka mūsdienās valstij ir jāieņem nozīmīga vieta blakus tirgus mehānismiem, nodrošinot adekvātu regulāciju, īstenojot industriālo politiku, nodrošinot sociālo aizsardzību un labklājību. Jāteic, ka Latvijas iedzīvotāji ar savu dzīves un krīzes pieredzi jau ir nonākuši pie tieši tādiem pašiem secinājumiem.
Uz tirgus ekonomiku var paļauties tikai tajās tautsaimniecības nozarēs, kurās ir jūtama asa konkurence, kurās konkurence nāk par abu sabiedrībai kopumā un izraisa cenu samazinājumu un kvalitātes uzlabošanos. Nozarēs, kurās privātais kapitāls, pateicoties valdības politiķu darbībai, ir ticis pie monopolstāvokļa, un jomās, kurās konkurences nav, kurās konkurence
nav iespējama, ir nepieciešams noteikt stingru valsts regulējumu.
Savukārt no Latvijas politikas ir jāpadzen importa lobiji, kas gatavi pārdot savu dvēseli un Latvijas ražotāju intereses un, aizsedzoties ar nacionāliem lozungiem, iztirgo tās ārvalstu ražotājiem.
Latvijas ekonomikai būs pamats izaugsmei, ja to, ko varam saražot uz vietas, ražosim paši. Tieši tas dos pamatu uzņēmējdarbības attīstībai un citu tirgu meklējumiem gan Latvijas vagonu būvētājiem, gan Latvijas metalurģijas nozarei, gan citiem Latvijas rūpniecības uzņēmumiem.