Eirozonas valstis ir iekļuvušas savdabīgā slazdā. Vēsturiski eiro ieviešana tika pasniegta kā brīnumlīdzeklis, kā instruments, kas veicinās visas Eiropas iedzīvotāju labklājību. Sākumā tā arī bija.
Vienotā valūta novienādoja (samazinot) kredītu likmes, tā samazināja izmaksas saistībā ar valūtu konvertāciju un valūtu riskiem. Kopējais eiro izveidoja patiesi vienotu ekonomisko telpu. Tikai gatavība brīvi konkurēt vienotā ekonomiskajā telpā dažādām valstīm bija atšķirīga. Vācijai, Holandei u. c. eiro kļuva par galveno labklājības pieauguma instrumentu. Savukārt Grieķija, Spānija, Itālija u. c. saviem iedzīvotājiem piesolīto labklājības līmeni varēja nodrošināt tikai ar nemitīgu un pieaugošu kredītu ņemšanu.
Jau eiro ieviešanas pirmajos gados ekonomiski vājākajām Dienvideiropas valstīm bija jāaptur savu iedzīvotāju labklājības pieaugums. Taču, ja Itālija, Grieķija un Spānija savus kopējos izdevumus sāktu samazināt jau 2002., 2003. un citos gados, tad samazinātos Vācijas ekonomiskās izaugsmes rādītāji. Par situāciju nelikās zinis nedz vieni, nedz otri. Vieni ņēma, otri ļāva, un baudījumu no procesa vismaz sākumā guva abi.
Tas nozīmē, ka ir jāizbeidz demonizēt Grieķija, Itālija un citas valstis. Atbildība par eirozonas krahu ir jāsadala proporcionāli visām dalībvalstīm. ES līmenī tas arī notiek. Visas eirozonas valstis veido kopēju stabilizācijas fondu, un veiksmīgās valstis palīdz mazāk veiksmīgajām dalībvalstīm. Tikai, pārdalot resursus ar stabilizācijas fonda palīdzību no Francijas un Vācijas uz Itāliju ar Spāniju, saistību apjoms palielinās visām valstīm, apdraudot arī eirozonas flagmaņu ekonomisko stabilitāti.
Tāpēc 5. decembrī Starptautiskā reitingu aģentūra Standard and Poor’s paziņoja, ka ar 50% varbūtību nākamo trīs mēnešu laikā kredītreitings tiks samazināts 15 eirozonas valstīm, ieskaitot arī eirozonas flagmaņus – Vāciju un Franciju.
Kāda ir izeja?
Francijas un Vācijas līderi iesaka atņemt patstāvību eirozonas nacionālajām valstīm, liedzot nacionālajiem parlamentiem lemt par valstu budžetiem. Pēc šīs reformas eirozonas dalībvalstu tiesības būs pat mazākas nekā savienoto un autonomo republiku tiesības PSRS laikā. Eirozonas valstis eleganti tiks transformētas par kaut ko līdzīgu uzraugāmiem federācijas subjektiem.
Šāda reforma varbūt stiprinās vienoto valūtu, bet padarīs liekas nacionāla līmeņa vēlēšanas. Kāda jēga kaut ko vispār vēlēt parlamentos, ja Eiropas rāmis būs visu noteicošais.
Šāds ceļš ved uz ātru Eiropas federalizāciju, Briseles varas centralizāciju un valstu patstāvības pēdējo palieku likvidāciju.
Otrs virziens ir pilnīgi pretējais.
Pārāk lielie nacionālo budžetu izdevumi rodas tāpēc, ka nabadzīgās valstis nespēj ar saviem ienākumiem uzturēt visas ES politikas un standartus. Latvija spēja triju gadu laikā konsolidēt divus miljardus, jo vienkārši bez oficiālās atļaujas pārtrauca finansēt lielāko daļu kopējās ES politiku. 2009. gadā no vairāk nekā divdesmit ES politikām Latvija atbilstošā līmenī finansēja tikai dažas.
Krīze ir pārvarama, ļaujot ES dalībvalstīm, kā to izdarīja Latvija, atteikties no ES politikām, kuras tām nav pa kabatai.
Protams, ir arī citi attīstības scenāriji, bet situācija ir draudoša, jo jebkura reforma prasīs laiku, un maz ticams, ka eirozonas krīzi varēs tā vienkārši novērst.
Kā vakar aģentūrai BNS apgalvoja Latvijas finanšu ministrs Andris Vilks, nākamā gada budžetā paredzētā izaugsme būs tikai tad, ja eirozonā pūtīs «labvēlīgi vēji».
Saeimas Budžeta un finanšu komisijas vadītājs Jānis Reirs vakar intervijā Latvijas Radio bija optimistiski noskaņots un solīja, ka pat tad, ja eirozona iekulsies krīzē, Latvija spēs noturēt IKP pieaugumu nākamgad 2,5% apjomā.
Mēs neesam tik optimistiski. Krīzes draudi ir pār galvenajiem Latvijas eksporta tirgiem. Tiklīdz ES valstis patēriņa samazināšanās dēļ kaut vai daļēji atteiksies no Latvijas eksporta, mēs atkal nonāksim dziļā depresijā, jo tikai un vienīgi iekšējais patēriņš nespēs nodrošināt IKP pieaugumu.
Tāpēc koalīcijas sagatavotais 2012. gada valsts budžets ir fikcija, optimisma pilns solījums, kurā izmaksu struktūra netiek mazināta, bet kurā nepieciešamā bilances starpība panākta, 2012. gadā nepieciešamās izmaksas mehāniski pārceļot uz 2013. un vēlākiem gadiem.