Pagājušajā nedēļā Eiropas Savienībai uzgavilēja, jo jautājums par Grieķijas finanšu situāciju tika atrisināts. Francijas un Vācijas cīkstēšanās beidzās ar kompromisu. ES padome vienojās norakstīt 50% Grieķijas parādu bankām. Tika nolemts, ka bankām būs jāveic pasākumi finanšu stabilitātes nodrošināšanai, lai segtu vairāk nekā 100 miljardu eiro zaudējumus banku sektoram no Grieķijas parādu norakstīšanas.
Lēmums tika pasniegts kā Grieķijas lielā uzvara – 50% parādu tiks norakstīti. Šis lēmums radīja sajūsmu visur, izņemot pašu Grieķiju. Grieķi tagad gatavojas referendumam, un, klausoties grieķu argumentus, globālie finanšu tirgi nodrebēja.
Grieķi no jauna tiek vainoti šīs nedēļas akciju tirgu kritumā, nestabilitātes veidošanā un eirozonas nākotnes torpedēšanā.Kādi ir grieķu argumenti pret Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī un Vācijas kanceleres Angelas Merkeles paktu?
Vispirms par pašu SarkozīMerkeles plānu. Grieķijas valdības parāds 2011. gada novembrī tiek lēsts 360 miljardi eiro liels. Plānots 50% no parāda bankām norakstīt un tad papildus aizdot Grieķijas valdībai vēl 130 miljardus eiro, lai grieķi vismaz pāris gadus spētu apkalpot nenorakstīto parāda daļu.
ES padomes dāsnais priekšlikums nozīmē, ka Grieķijas valdības suverēnais parāds pēc visām manipulācijām tik un tā pārsniegs 2011. gada līmeni. Ir skaidrs, ka Grieķija tik lielu parādu nevarēs nomaksāt nekad.
Savukārt ES padomes locekļi nesaprot, kāpēc grieķi nelīksmo ielās kā Lībijas iedzīvotāji pēc pulkveža Kadāfi noslepkavošanas, kāpēc Atēnu kafejnīcās nenoris masveida svinības, neplūst šampanietis un nav redzami krāšņi salūti?
Parāda matemātika nav vienīgais, kas satrauc vienkāršos grieķus. Otrs jautājums ir par atbildības sadalījumu. Vispirms ir jāatgādina jau par aksiomu kļuvušais fakts – Grieķija tika uzņemta eirozonā, nepārbaudot, vai tā ievēro visus Māstrihtas kritērijus. 2001. gadā, kad Grieķija iestājās eirozonā, valdības parāds pārsniedza 100% no IKP (precīzi bija 103,7% no IKP). Atbilstoši Māstrihtas kritērijiem eirozonā nedrīkst uzņemt valsti, ja tās valdības parāds ir lielāks par 60% no IKP. Grieķiju nedrīkstēja uzņemt eirozonā. Aklajiem nedrīkst piešķirt autovadītāja apliecību. Ja aklais pie stūres sadara briesmu lietas, tad no kā būtu jāprasa lielākā atbildība? Vai lielākā atbildībai ir jāprasa no struktūras, kas izsniedza aklajam autovadītāja apliecību, paužot cerību, ka tieši apliecības izsniegšana palīdzēs aklajam ātrāk atgūt redzi, vai no paša aklā, kas negaidīti ieguva tiesības rullēt?
Protams, ir dzirdams arguments, ka grieķi visus apmānīja, ka tā ir krāpnieku nācija ar krāpnieku valdību galvgalī. Tikai nebūsim naivi. Iespējams, ka var veikli apmānīt nekompetentus politiķus, varbūt pat kādu eirokomisāru, bet nav iespējams apmānīt finanšu sektoru. Banku sistēmā ir informācija par visiem kontiem un naudas plūsmām.
2010. gada sākumā atklājās, ka tieši globālais finanšu sektors (no 2001. gada) izstrādāja finanšu shēmas, kas palīdzēja Grieķijas valdībai slēpt ārējā parāda patieso lielumu. Pateicības vēstules ir jāsūta Goldman Sachs un vēl citu banku vadītājiem un īpašniekiem. Kāds grieķu opozicionārs šo situāciju salīdzināja ar atbildību par narkotiku tirdzniecību. Cik liela juridiskā atbildība ir jāuzņemas narkodīlerim, kas piegādā heroīnu slimam narkomānam? Ikvienas valsts juridiskā atbilde būs – ilgstošs cietumsods narkodīlerim ar mantas konfiskāciju.
Tātad attiecībā uz bankām, kas aizdeva Grieķijas valdībai naudu, ir jāpiemēro tāda pati loģika. Vai, aizdodot naudu kredītatkarīgam indivīdam, aizdevējam ar kaut ko būtu jāriskē? Grieķu atbilde ir – aizdevējiem, kas kopīgi ar valdību izzaga valsti, ir jānoraksta visi parādi. Tāpēc nav pieņemami tie vārgie kompromisi, ko piedāvāja Nikolā Sarkozī.
Līdz ar to Eiropai neizdevās izvairīties no šodienas galvenās ekonomiskās problēmas. Eirozonas sistēmas uzbūvē ir atklājies defekts, un pašreizējā sistēma nav līdztiesīga un taisnīga, bet rada apstākļus, kad Eiropas iekšienē līdzsvarotu attīstību sāk nomainīt tādas attīstības disproporcijas, kas rada draudus vairāku Eiropas Savienības valstu maksātspējai.
Eirozonai ir jāmainās. Eirozona ir jāveido uz stabila pamata, un tajā nevajag un nedrīkst uzņemt valstis, kuru ekonomikas nav gatavas konkurēt ar Vācijas ražojumiem.