Man bija iespēja vērot referenduma dienu gan Rīgā, gan Vidzemē – Vecpiebalgā, Taurenē, Vestienā un Odzienā.
Vispirms ir jāapbēdina tie, kas tagad TV ekrānos klāsta, ka sestdien, 23. jūlijā, varēja vērot tādu tautas pacēlumu, kas līdzinājās tautas atmodai pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās.
Rīgas priekšpilsētās vai Vidzemes centrālajā daļā nekādu eiforiju vai nebijušu tautas pacēluma uzplaiksnījumu man neizdevās novērot. Pat vairāk – vairums ļaužu pret notiekošo izturējās kā pret svarīgu pienākumu.
Referenduma dienas gaisotni var salīdzināt ar vecāku attieksmi pret bērniem, kad tie pieķerti darām kaut ko patiešām ļoti bīstamu, piemēram, bāžam nagliņas elektrības rozetē. Tad bērni ir ļoti stingri jāsoda.
Lielākā daļa vecāku, sodot bērnu par kaut ko ļoti bīstamu, neizjūt entuziasma uzplaiksnījumu. Viņi neizjūt prieku vai baudījumu par šo darbu. Sodīt bērnu par nagliņu bāšanu elektrības rozetē (vai kaut ko tikpat bīstamu) vienkārši ir nepatīkams pienākums, pienākums bez patosa vai sajūsmas.
Tieši šādas emocijas varēja vērot lielākajā daļā vēlētāju, kuri piedalījās tautas nobalsošanā. Neatkarīgi no tā, par ko kurš bija balsojis pirms deviņiem mēnešiem un cik apmierināts cilvēks ir ar savu izvēli šodien. Valdis Zatlers deva iespēju vēlētājiem parādīt sarkano kartīti Latvijas politiskajai sistēmai, un vēlētāji lielā vienprātībā šo iespēju izmantoja.
SKDS un citas sabiedrības aptaujas jau gadiem ilgi signalizēja, ka Latvijas vēlētāji neuzticas partiju demokrātijai, ka 95% Latvijas pilsoņu neuzticas nevienai politiskajai partijai. Tieši tik liels – 95% – ir arī referenduma rezultāts.
Turklāt bez būtiskām reģionālām atšķirībām.
Savukārt vēlētāju aktivitātes procentuālās atšķirības ir cieši saistītas ar iedzīvotāju izvietojumu vasaras un brīvdienu laikā.
Tas attiecas gan uz Pierīgu, kur dzīvo ļoti daudzi, kas oficiāli ir deklarēti Rīgā. Tas attiecas uz Mērsragu un Saulkrastiem, kur vasaras laikā mīt ļoti daudz rīdzinieku.
Viens no lielākajiem referenduma aktivitātes rādītājiem Vidzemē bija Vecpiebalgā. Tikai tam nav tiešas saistības ar politiskās aktivitātes lēkmi uz vietas. Spriežot pēc vieglo auto drūzmas pie Vecpiebalgas ūdensrožu dīķa, ļaudis dalību referendumā savietoja ar saviem braucieniem, baudot dzimtās zemes skaistumu.
Taču, ja vēlētāju aktivitāte referenduma dienā ir maz saistīta ar attiecīgā novada politisko izvēli 2010. gada Saeimas vēlēšanās, tad referenduma rezultāti liecina nevis par neuzticības izteikšanu kādam konkrētam politiskajam spēkam, bet gan par neuzticību politiskajai sistēmai kopumā. Vēlētāji parādīja sarkano kartīti Latvijas partiju demokrātijai. Vēlētāji nodemonstrēja, ka vēlas vairāk izmantot tiešo demokrātiju. Tas nozīmē, ka jaunās Saeimas pirmais uzdevums, lai atjaunotu tautas uzticību, būs reformēt politisko sistēmu, pārejot uz daudz plašāku tiešās demokrātijas izmantojumu.
Latvijas sabiedrība atkal ir sapratusi, ka Satversmē aprakstītā politiskā sistēma nav piemērota Latvijai. Pēc tam, kad Saeima tika atlaista pirmo reizi (1934. gada 15. maijā), tā laika Ministru prezidenta vietnieks Marģers Skujenieks precīzi raksturoja Latvijas politiskās sistēmas galveno problēmu: «Sastādot koalīcijas valdību, partijas uzstādīja prasības, kas neskāra plašākas iedzīvotāju masas, bet atnesa labumu tikai šaurām grupām un pat tikai atsevišķām personām.»
Tolaik politiķu grupa Kārļa Ulmaņa vadībā atlaida Saeimu un apsolīja reformēt Satversmi. Tikai šī reforma tā arī nekad netika īstenota. Varbūt tieši tagad ir laiks, lai mainītu Latvijas vēlēšanu sistēmu, atsakoties no partiju sarakstiem un pārejot uz vienmandāta vēlēšanu apgabaliem.
Tad ikviens Saeimas un pašvaldību deputāts pārstāvēs konkrētas teritorijas (pagasta, pilsētas vai mikrorajona) vēlētājus. Tas ļaus Latvijas vēlētājiem pašiem pirms termiņa atsaukt jebkuru deputātu, kurš pārkāps likumu, ētiku vai neievēros vēlētājiem dotos solījumus.
1934. gada varas krīze noslēdzās ar pāreju uz autoritāru pārvaldi, kas finālā (1940. gadā) noveda pie neatkarības zaudēšanas. Tagad ir iespēja rīkoties pretēji – pāriet uz plašāku tiešo demokrātiju, lai vēlētājiem būtu iespēja piespiest varu rīkoties un lai Latvijas pilsoņi būtu droši, ka šī zeme tiek pārvaldīta taisnīgi un atbilstoši sabiedrības interesēm.