13.jūlijā Valsts prezidents Andris Bērziņš un izglītības ministrs Rolands Broks apsprieda iespēju pāriet uz 11 klašu vidusskolu un vienojās, ka vidējā izglītība skolēniem iespējami drīzākā nākotnē būtu jāiegūst līdz 18 gadu vecumam, jo tas veicinās jauniešu ātrāku iesaistīšanos augstākās izglītības apguvē un pievienošanos darba tirgum. Valsts prezidents Andris Bērziņš pauda atbalstu reformai, uzsverot: «Pedagogi un mācību programmas ir bērnu dēļ, nevis otrādi. Tādēļ mums jādara viss iespējamais, lai veicinātu izglītības kvalitāti un mūsu jaunās paaudzes konkurētspēju darba tirgū.»
Latvijas čatosfēru tūdaļ pat pārplūdināja patiesa interese, jautājot par to, kā tad notika Latvijas pāreja no 11 klašu vidusskolas uz 12 klašu vidusskolu. Tikai jautājumi palika bez atbildes. Lēmums par izglītības ilguma palielināšanu tika pieņemts vēl PSRS varas pēdējos gados. Ja priekšlikumu par atgriešanos uz 11 klašu vidusskolu piedāvātu nacionālistisko partiju līderi, viņi varētu lietot vienkāršu argumentu – «tas bija okupācijas varas pēdējais gārdziens». Līdz ar to nav ko diskutēt un ātri pārejam uz 11 gadu apmācību.
Tas nav tik vienkārši. 1988.–1989. gada posms bija pārejas laiks, kad kompartija vēl kontrolēja varu, bet atmoda jau bija sākusies. Gorbačova skolu reformas ietvaros varēja atbalstīt arī šādas tādas vietējās iniciatīvas. Viena no iniciatīvām bija astoņgadīgās pamatskolas vietā pāriet uz deviņu gadu apmācību. Liela daļa vidusskolu uz deviņgadīgo pamatskolu pārgāja 1989./1990. mācību gadā. Tolaik pāreja bija vienkārša. Vecākām pamatskolas klasēm pierakstīja klāt vienu klasi. Daudzi no tiem, kas tolaik mācījās, nekad nav beiguši 7. vai 8. klasi, jo uzreiz pēc 6. klases pabeigšanas skolēni sāka mācīties 8. klasē, bet tie, kas pabeidza 7. klasi, uzreiz tika pārcelti 9. klasē. Kad pēc četriem gadiem šie jaunieši pabeidza vidusskolu, viņiem jau skaitījās 12 klases.
Idejas par to, ka no 12 klašu vidusskolas būtu jāatsakās, ir izteiktas jau vairākus gadus. Šo priekšlikumu jau sāka apspriest, kad pēc Parex bankas kraha sākās bezgalīgo konsolidāciju ēra. Aritmētika ir vienkārša. Pārejot no 12 uz 11 gadu mācībām, stundu noslodze samazināsies par vienu divpadsmito daļu, un tas nozīmē, ka skolās būs vajadzīgs aptuveni par 8% mazāk skolotāju. Lūk! Lieliska iespēja par 8% konsolidēt Izglītības ministrijas budžetu. Taču Latvijā ir pierasts, ka faktiski visi ministri ar laiku kļūst par ministrijas atbildības jomā nodarbināto advokātiem. Resoriskās intereses kļūst pārākas par jebkurām vajadzīgām reformām. Laikā, kad ministriju vadīja Tatjana Koķe un ideja atrast konsolidācijas līdzekļus, pārejot no 12 uz 11 gadu apmācību, tika atmestas, izvirzot pretplānu, lai neciestu nozares nodarbinātība, bet vidusskolu varētu pabeigt 18 gadu vecumā, radās fiksā ideja sākt skolu no 6 gadu vecuma un saglabāt 12 gadu apmācību. Ietaupījuma nekāda!
Par pāreju no 12 uz 11 gadu izglītību ir daudzi argumenti. Latvijas demogrāfiskā aina ir tik katastrofāla, ka ir ļoti saprātīgi par vienu gadu samazināt vidusskolas izglītību, jo tad par vienu gadu palielināsies potenciālais darba mūžs. Tas ilgtermiņā dotu par 2% lielāku kopējo nostrādāto gadu skaitu. Otrs ir izmaksu jautājums, jo pāreja var radīt ietaupījumus 2012. gadā plānotajā konsolidācijā.
Tomēr ir arī sadzīviskie argumenti un sadzīviska izpratne par atteikšanos no 12 gadu izglītības.
Iepriekšējā vidusskolas pabeigšana diezgan tieši sakrita ar pilngadības formālu sasniegšanu. Tagad deviņpadsmitgadīgie jaunieši vēl vienu gadu mācās vidusskolā, bet skolu sistēma izturas pret viņiem kā pret nepilngadīgajiem. Lai gan daļa divpadsmitklasnieku jau brauc uz skolu ar vecāku dāvāto auto, bet nav retums, ka kāda klasesbiedre jau ir jaunā māmiņa. Normāli būtu, ja, pārejot no 11. uz 12. klasi, skolas pedagogu attieksme pret jauniešiem kļūtu būt tieši tāda kā pret augstskolas pirmā kursa studentiem, bet tā notiek.
Vienīgais nopietnais pretarguments pret atteikšanos no 12 gadu vidusskolas būtu pierādījumi, ka 12 klašu vidusskola labāk sagatavo tālākam mācību un darba mūžam, salīdzinot ar 11 klašu vidusskolu. Tikai tā nav taisnība. Mana pieredze liecina, ka jauno studentu sagatavotība ir vairāk atkarīga no skolas, skolotāja un paša skolēna. Vienādi vai līdzīgi rezultāti centralizētajos eksāmenos neko negarantē. Ja cilvēks vienā skolā 11 gados nespēja iemācīties, kā pareizi jāapgūst zināšanas, tad veltīgi gaidīt, ka viena gada laikā notiks brīnums un 11 gadu laikā nesagatavots jaunieti spēs šo atpalicību pārvarēt tieši 12. gadā. Brīnumi nenotiek.
Izglītības sistēma būs jāreformē. Būs jāreformē kaut vai tāpēc, ka jau pēc diviem gadiem vidusskolā mācīsies tieši puse no to bērnu skaita, kāds vidusskolās bija 2000. gadā. Tāpēc arī, salīdzinot ar 2000. gadu, skolu sistēmai vajadzētu būt tieši divas reizes mazāk skolotāju, telpu un materiālo izmaksu.
Pēc vēlēšanām partijām būs jāpārskata savas sarkanās līnijas un jāizveido tāda izglītības sistēma, kuru spēj uzturēt tas strādājošo cilvēku skaits, kas Latvijā vēl ir palicis uz vietas.