Latvijas politiķi beidzot ir vienoti. Neatkarīgi no politiskā spēka ideoloģiskās piederības, visi kā viens uzskata, ka Eiropas Komisijas šonedēļ izteiktais priekšlikums ES budžeta līdzekļu sadalei no 2014. līdz 2020. gadam ir diskriminējošs attiecībā pret Latvijas lauksaimniekiem.
EK piedāvā nākamos septiņus gadus ļoti lēnām mazināt atšķirības lauksaimniecības tiešajos maksājumos, izvirzot mērķi, ka tikai 2020. gadā zemākais slieksnis tiešajiem maksājumiem būs aptuveni 52% no vidējā. Atbilstoši medijos publiskotajiem aprēķiniem plānots, ka Latvijas zemnieki 2013. gadā saņems aptuveni 95 eiro par hektāru. Jaunais priekšlikums paredz, ka no 2014. gada maksājums pakāpeniski palielinātos un 2020. gadā sasniegtu 145 eiro par hektāru. Tas nozīmētu, ka 2020. gadā atbalsts Latvijas lauksaimniekiem tiešo maksājumu formā būs viens no viszemākajiem ES, sasniedzot 52% no ES vidējā.
Šī ziņa ir ļoti nepatīkama. Un tagad Latvijas politiskajā dienaskārtībā ir jāiekļauj principiāls jautājums – kā atbildēt uz šo priekšlikumu un kā šādu diskrimināciju eleganti iebarot sabiedrībai.
Manuprāt, viena no lielākajām kļūdām, kuru pieļāva faktiski visi vadošie Latvijas politiķi, bija doma iestāstīt Latvijas sabiedrībai, ka Eiropa vēlas uzņemt Latviju ES tāpēc, ka izprot mūsu ciešanas PSRS režīma laikā. Rezultātā vairākums latviešu noticēja, ka Eiropa mums –grūtdieņiem – pilnīgi nesavtīgi palīdzēs atgriezties civilizētu valstu saimē un palīdzēs mums ātri sasniegt Eiropas pārticības vidējo līmeni. Tas tiks darīts, lai likvidētu 20. gadsimta vēsturisko netaisnību. Latvijas sabiedrības lielākā daļa noticēja, ka mūs vēlas uzņemt ES filantropisku motīvu dēļ. Dalība ES ilgstoši tika zīmēta kā tāda debesmanna, kurā viss būs labi un, ja vēl tiksim eirozonā, tad tālāk vairs nav kur – ceptas paipalas pašas skries mutēs.
Tikai vecās Eiropas, īpaši Vācijas, biznesam paplašināšanās bija vajadzīga divu galveno iemeslu dēļ. Tiek iegūti savu preču noieta tirgi, samazinās nodokļu konkurence un tiek iegūti lēta darbaspēka rezervuāri jauno dalībvalstu izskatā. Savukārt, iestājoties ES, mēs ieguvām zināmas iespējas, bet ieguvēji bija tikai tie, kas šīs iespējas prata un prot izmantot.
Latvijā ļoti daudzi bija pārliecināti, ka pret Latviju un jaunajām dalībvalstīm vērstā diskriminācija ir tikai pārejoša parādība, ka tā ilgs tikai no 2004. līdz 2013. gadam, ka pēc tam mēs strādāsim vienādos konkurences apstākļos ar vecās Eiropas lauksaimniekiem. Pienāks 2014. gads, un diskriminācija tiks novērsta vai būtiski samazināta.
Jaunā lauksaimniecības politika ir tikai ciniska atbilde tiem, kas ES iztēlojas kā filantropijas diktētu savienību. Pārejas laiks turpināsies arī no 2014. gada nākamos septiņus gadus, un arī tad Latvija tiks atzīta par 52% Eiropas dalībvalsti.
ES atbilde ir strupa. Latvijas vieta ir pat ne starp otrās, bet starp trešās šķiras ES dalībvalstīm, un tur mums būs jāpaliek uz visiem laikiem. Uz vienādiem konkurences apstākļiem ar vecās Eiropas lauksaimniekiem varam necerēt.
Tiem, kas gaidīja no dalības ES tikai debesmannu, tiem tagad ir liels šoks un neizpratne.
Tomēr ir jāatgādina, ka Latvija 2004. gadā nebija gatava dalībai ES. Latvija joprojām nav gatava dalībai ES, jo pilnībā netiek izmantotas ES dotās iespējas.
ES piedāvātā lauksaimniecības politika ir signāls, ka Latvijai ir fundamentāli jāmaina sava attieksme pret ES.
Ja mēs līdz pat 2020. gadam paliksim tādi puseiropieši (precīzāk, piecdesmit divprocentīgi eiropieši), tad varbūt ir laiks sākt diskusiju par Latvijas ekvivalentu attieksmi pret ES prasībām. Kamēr lauksaimnieku maksājumi paliks 52% līmenī no ES vidējā līmeņa, tikmēr arī mums visas ES direktīvas, regulas un saistības pret ES jāpilda nevis 100% apjomā, bet tikai 52% apjomā.
Otrkārt, Latvijai nekavējoties ir jāatliek lauksaimniecības zemes tirgus atvēršana ES pilsoņiem līdz brīdim, kad Latvijas lauksaimnieki saņems 100% maksājumus no ES vidējā. Pašlaik zemes tirgus atvēršana nozīmē nevienādus lauksaimniecības zemes iegādes apstākļus Latvija lauksaimniekiem un to zemju lauksaimniekiem, kas saņem virs 100% lielus maksājumus no ES vidējā.
Ir vēl viens radikāls solis, kas būtu jāapspriež. Vai Latvijai vispār ir jāpiedalās Eiropas kopējā lauksaimniecības politikā, bet varbūt labāk ir no tās izstāties, līdzīgi kā to izdarīja Lielbritānija, kas nepiedalās vienotajā lauksaimniecības politikā.
Latvija varēs atjaunot savu dalību vienotajā lauksaimniecības politikā tikai tad, kad tiks novērsta diskriminācija pret mūsu lauksaimniekiem.