Pagājušajā nedēļā Eiropas Savienībai kārtējo reizi bija jārisina jautājums par Grieķijas finanšu situāciju.
Lai kā mēs vēlētos sev kaisīt pelnus uz galvas, Latvijas finanšu problēmas ir ziediņi, salīdzinot ar to konsolidācijas bezdibeni un parādu apjomu, kāds ir izveidojies Grieķijā. Grieķijas kopējais valsts parāds pārsniedza 330 miljardus eiro, un Starptautiskais valūtas fonds kopā ar citiem kreditoriem ir papildus piešķīris 110 miljardu eiro lielu kredītu. Tikai šie papildus 110 miljardi ir par maz, lai aizvietotu Grieķijas esošos parādus. Grieķijas parāds 330 miljardu eiro lielumā jau tā ir pārāk liels, un maz ticams, ka Grieķija spēs atmaksāt savus parādus uz līdzšinējiem noteikumiem. Ja ir pamatotas šaubas par iespēju atmaksāt 330 miljardus eiro, tad uz kādiem apsvērumiem balstās cerība, ka tiks atdots 440 miljardu eiro liels parāds?
Eiropas vadītāji pagājušajā nedēļā sprieda par jauniem kredītiem Grieķijai. Tikai kārtējo reizi gan Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, gan Vācijas kanclere Angela Merkele izvēlējās Grieķijas problēmas nerisināt, aicināja Grieķijas problēmu risināšanu atlikt uz vēlāku laiku, audzējot jau tā nenomaksājamā parāda lielumu.
Tagad tiek plānots privatizēt Grieķijas valsts uzņēmumus, par to iegūstot 80 miljardus eiro, bet arī šāds ceļš nerada pietiekamu pamatu, ka ar to Grieķijas bankrots tiks novērsts.
Racionāls lēmums būtu izslēgt Grieķiju no eirozonas, tad ļaut Grieķijai tehniski bankrotēt, bet pēc tam sapulcināt Grieķijas kreditorus, lai izveidotu jaunu, Grieķijas ekonomikai pavelkamu shēmu parāda daļējai norakstīšanai un parāda daļas pakāpeniskai nomaksai.
Tikai nekas tāds netiek pieņemts!
Vadošās ES valstis atliek radikālu lēmumu pieņemšanu!
Iemesls ir tas, ka Grieķija nav vienīgā valsts ar pārāk lielu parādu nastu. Visai tuvu kritiskajai defolta robežai ir vēl četras ES valstis – Īrija, Itālija, Portugāle un Spānija.
Ja Grieķijas piemēram sekos arī šīs valstis, tad tas izraisīs ļoti nopietnas problēmas Francijas komercbankām. Tad defolta draudi gulsies arī pār Franciju. Francijas bankas ir aizdevušas Grieķijai 56 miljardus dolāru, bet četrām nākamajām problēmvalstīm kopumā aizdevušas vēl gandrīz 600 miljardus dolāru.
Vācija ir nedaudz labākā situācijā, jo tās banku aktīvi Grieķijas vērtspapīros ir tikai 22 miljardi dolāru, bet aizdevumi četrām nākamajām problēmvalstīm ir aptuveni 500 miljardu lielumā.
Radikāli lēmumi Grieķijas gadījumā būtu liels pārbaudījums visas eirozonas stabilitātei. Tomēr ES līmenī arvien asāk izskan viedoklis, ka tieši Vācijai ir jākļūst par galveno donoru eirozonas glābšanā. Tas tiek pamatots ar to, ka tieši Vācijas ekonomika un vācu uzņēmēji bija un ir galvenie ieguvēji no eirozonas izveidošanas. Brīva preču plūsma un valūtas barjeru izzušana atvēra visu Eiropas valstu iekšējos tirgus. Apstākļu sakritības dēļ vislielākie ieguvēji no eirozonas projekta bija Ķīnas un Vācijas eksportētāji, bet vislielākie zaudētāji Grieķijas, Spānijas un Itālijas ražotāji. Pēc pārejas uz eiro Dienvideiropas valstis atteicās no iespējas ierobežot importu ar periodiskām valūtas devalvācijām. Tieši tas, nevis iedzimtais slinkums vai agrais pensionēšanās vecums, sagrāva Dienvideiropas finanšu stabilitāti. Dienvideiropa nebija gatava eiro ieviešanas radītajām pārmaiņām. Mazākā mērogā to izjutām arī mēs, jo tieši stiprais un eiro valūtai cieši piesaistītais lats sagrāva Latvijas rūpniecības un eksporta potenciālu, bet brīvā kapitāla plūsma ES sistēmā uzspridzināja Latvijas nekustamo īpašumu tirgu.
Tā kā vietējo tirgu smagi sagrāva Vācijas preču ekspansija, tad arī ir loģiski aicinājumi, lai Vācija uzņemas daļu no atbildības par eirozonas krīzi.
Teiktais nenozīmē, ka Vācijai būtu jāturpina pumpēt nauda Dienvideiropas ekonomiku melnajos caurumos. Vienkārši eirozonas sistēmas uzbūvē ir redzams defekts, un pašreizējā sistēma nav līdztiesīga un taisnīga, bet rada apstākļus, kad Eiropas iekšienē līdzsvarotu attīstību sāk nomainīt tādas attīstības disproporcijas, kas rada draudus vairāku Eiropas Savienības valstu maksātnespējai.
Eirozonai būs jāmainās. Eirozona ir jāveido uz stabila pamata, un tajā nevajag un nedrīkst uzņemt valstis, kuru ekonomikas nav gatavas konkurēt ar Vācijas ražojumiem. Taču, ja eirozona mainīs principus, tad Latvijai nav par katru cenu jāpūlas izpildīt šā gada normatīvus, jo tie jau pēc dažiem gadiem tik un tā tiks izmainīti.
Iespējams, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc pat vislielākie entuziasti Latvijas ātrai pārejai uz eiro jau sāk runāt par eiro ieviešanas pārcelšanu no 2014. gada uz vēlāku laiku.