Uzdosim vienkāršam Latvijas jaunietim jautājumu – kurā gadā un kurā datumā Latvijā iesoļoja PSRS armija? 99% no jauniešiem sniegs atbildi – 1940. gada 17. jūnijā. Tikai tā nav taisnība! PSRS karaspēks Latvijā iesoļoja 1939. gada 29. oktobrī.
No 1939. gada oktobra beigām neatkarīgajā Latvijā tika izvietoti 25 000 sarkanās armijas karavīru, aptuveni 5000 tehniskā personāla un joprojām nezināms (bet tūkstošos mērāms) skaits sarkanās flotes jūrnieku. Ventspilī un Liepājā tika izvietoti PSRS Baltijas kara flotes kreiseri un citi karakuģi.
Ja par okupāciju mēs saucam sveša karaspēka ienākšanu citas valsts teritorijā, tad Latvija tika okupēta 1939. gada oktobrī. Manuprāt, nav sniegta pienācīga atbilde arī uz jautājumu, kas joprojām mulsina ikvienu Latvijas patriotu – kāpēc, zinot to, ka PSRS karaspēka pūļi Latvijā iesoļoja 1939. gada oktobrī, par okupācijas atskaites punktu tiek izvēlēts pavisam cits gads un cits datums?
Atbilde ir vienkārša. Mums ir daudz ērtāk nepieminēt vairākas Latvijas vēstures lapaspuses, jo tās nav glaimojošas. Faktiski tas arī bija izaicinājums – soli pa solim izpētīt to, kas notika Latvijā 1939. gadā un 1940. gada pirmajā pusē, un saprast, kāpēc 1940. gada vasarā Latvija tika iekļauta Padomju Savienībā bez kaut cik nopietnas pretestības. Kāpēc 1940. gada jūnijā nenotika tautas sacelšanās, un kāpēc Latvijas valstiskuma iznīcināšana 1940. gada jūnijā noritēja tik gludi? Kāpēc pat tie, kas parādīja izcilu varonību Latvijas atbrīvošanas cīņās, nepagrieza savu ieroču stobrus pret svešas varas karavīriem un pretēji Ulmaņa pavēlei nepūlējās aizstāvēt savas valsts neatkarību? Kāpēc tie, kas mežos turpināja cīņu pret boļševikiem līdz pat 1954. gadam, nesāka cīņu 1940. gada jūnijā?
Tad mēs nonākam pie vienkārša paradoksa. Ja 1940. gada notikumus apzīmējam ar terminu militāra okupācija, tad visi tie, kas deva pavēli nepretoties okupantiem, būtu jādēvē par nodevējiem. Tad iznāktu, ka nodevējs numur viens ir Kārlis Ulmanis, jo tieši viņš izlēma atdot Latvijas neatkarību bez neviena šāviena. Okupācijas termina lietošana un vienlaicīga Ulmaņa glorificēšana nav savietojama.
Notikumi, kas norisinājās Latvijā no 1939. gada, nebija tik vienkārši saliekami pa plauktiņiem.
Tolaik – 1939. gadā – bija tautas, kas atteicās izpildīt lielvaru ultimātus un atzīt PSRS un Vācijas veikto interešu sfēru sadali Eiropā. Polija 1939. gada augustā izvēlējas karot pret neiedomājamu pārspēku. Somija 1939. gada rudenī izvēlējās karot. Latvijas valdība izvēlējās padoties. Manuprāt, nav korekti lietot vienu un to pašu terminu, lai apzīmētu Vācijas un PSRS karaspēka veikto Polijas iznīcināšanu 1939. gadā un PSRS karaspēka ienākšanu Latvijā 1939. gadā.
Arī termins okupācijas fakta noliegšana, kuru lieto, lai šķirotu Latvijas politiķus, nav īsti pareizs. Cilvēkiem ar atšķirīgiem uzskatiem var būt atšķirīgs viedoklis termina izvēlē, lai apzīmētu šos notikumus, kas traģiski pavērsa Latvijas tautas likteņus un noveda pie valstiskuma zaudēšanas pusgadsimta garumā. Okupācijas fakta noliegšana šobrīd vairāk tiek izmantots kā iegansts raganu medībām, nekādi neiedziļinoties apstāklī, ka neviens no diskusijā iesaistītajiem nenoliedz okupāciju, vienīgi diskutē par šā termina lietošanas dažādajiem aspektiem.
Tas bija arī viens no grāmatas Nākotnes melnraksti Latvija 1934.–1941. galvenajiem jautājumiem – rosināt diskusiju, vai varbūt ir labāk atrast atšķirīgus terminus, ar ko apzīmēt Polijas iznīcināšanu 1939. gada septembrī un Latvijas valdības 1939. gada oktobra labprātīgo izvēli piekrist visām padomju prasībām bez jebkādas pretošanās.
Tomēr jāņem vērā, ka vārds okupācija Latvijā jau ir ieguvis jaunu nozīmi. Tas jau sen netiek lietots jēdziena militāra okupācija nozīmē, kādā tas tika lietots 20. gadsimta vidū. Latvijas sabiedrība ar vārdu okupācija saprot jebkuras svešas ārzemju varas uzspiešanu neatkarīgai valstij. Kad pirms tam brīva tauta ir spiesta izpildīt svešas, no ārvalstīm nākošas varas rīkojumus, tad tā ir okupācija. Ja mēs saprotam vārdu okupācija šādi, tad Latvija tika okupēta 1939./1940. g. notikumu laikā un vēlāk tika okupēta arī 1941. gada jūlijā, kad to ieņēma nacistiskās Vācijas karaspēks.