Tā nu sanāca, ka laikā, kad redakcija man piedāvāja izlasīt un apskatīt izdevniecībā Zvaigzne ABC tikko iznākušo Alena Pola grāmatu Katiņa: Staļina noziegums un patiesības triumfs, es bez jebkāda redakcijas uzdevuma pabeidzu lasīt tūkstoš lapaspušu biezo Orlando Faidžīza grāmatu Čukstētāji: Privātā dzīve Staļina Krievijā. Līdz ar to es neizbēgami salīdzināju abas – Alena Pola un Orlando Faidžīza – grāmatas.
Vispār es ar lielu skepsi izturos pret Rietumu autoru grāmatām par Staļina laiku. Pārāk bieži Rietumu autori nespēj izvairīties no kārdinājuma tā laika notikumus vērtēt tikai no šodienas zināšanu un pieredzes skatpunkta. Vērtējot Staļina laikus, demokrātiskā iekārtā izglītojušies ļaudis ļoti viegli kļūst par soģiem un moralizētājiem. Uzaugot komfortablos apstākļos un demokrātiskā iekārtā – ir ļoti viegli kategoriski nosodīt to cilvēku rīcību, kas dzīvoja citā iekārtā, kurā varai netīkamas rīcības sekas varēja būt ne tikai paša arests, spīdzināšana un nāve, bet līdzīgs liktenis skartu visus ģimenes locekļus un tuviniekus.
Par tā laikmeta loģiku ir jāatgādina jau folklorizējies piemērs no vācu okupācijas laika Polijā.
Koncentrācijas nometnē ieslodzītajam poļu aristokrātam par kaut kādu nenozīmīgu disciplīnas pārkāpumu tika piespriests nāvessods. Tajā pašā dienā bija paredzēts publiski izpildīt nāvessodu vēl diviem poļu ieslodzītajiem, kas bija pieķerti kartupeļu mizu zādzībā (mizas bija paredzēts izbarot cūkām). Koncentrācijas nometnē tika izraktas bedres, kurās notiesātie bija jāaprok dzīvi. Esesietis, kas uzraudzīja soda izpildi, piedāvāja inteliģentajam aristokrātam palikt dzīvam, ja viņš piekritīs izpildīt nāvessodu diviem pārējiem – aizraks bedri. Aristokrāts lepni atteicās. Poļi mirst, bet nepadodas! Tad esesietis vērsās pie diviem nelaimīgajiem mizu zagļiem. Viņi abi tiks apžēloti, ja apraks poļu aristokrātu.
Vīri paņēma lāpstas un mierīgi apraka bedrē piesieto aristokrātu. Kad pēdējā lāpsta jau apbēra aristokrāta galvu, esesietis ar plaukstu atbrīvoja apraktā aristokrāta seju un piedāvāja lepnajam polim vēlreiz. Viņš tiks apžēlots, ja apraks dzīvus abus nelaimīgos mizu zagļus, kas, acis nepamirkšķinot, tikpat kā jau izpildīja nāvessodu viņam.
Šoreiz lepnais polis tika salauzts. Atbrīvots no bedres, viņš apraka dzīvus abus nāvei nolemtos nometnes biedrus...
Kurš ir gatavs nosodīt poļu aristokrātu par šo soli?
Tas bija cits laikmets. Ar citu izdzīvošanas loģiku. Jebkurš cilvēks varēja nokļūt situācijā, kad izvēli veikt nebija nedz viegli, nedz vienkārši.
Orlando Faidžīza grāmata kopumā sniedz patiešām godīgu ieskatu laikmeta problēmas un cilvēku rīcības izvērtējumā. Alena Pola Katiņa ir stāsts par to, kad, kur, kas, ar cik patronām un kā mocījās upuri. Tikai šī grāmata Katiņa neatbild uz jautājumu, kāpēc? Orlando Faidžīzs savukārt pūlas saprast – kāpēc. Kāda loģika vadīja cilvēkus, kas rīkojās, no šodienas laikmeta viedokļa, noziedzīgi, neētiski un nepiedodami? Orlando Faidžīzs, veikdams skaitliskos novērtējumus, pamato, kāpēc un cik liels varētu būt upuru reālais skaitlis. Savukārt Alens Pols ne par ko nešaubās un izmanto tikai vislielākos vērtējumus. Alena Pola vēstījums ir emocionāli kaismīgs, krāsas tiek sabiezinātas, kur vien tas ir iespējams. Orlando Faidžīza piemēri ir vēl emocionālāki, taču autors paliek godīgs gan pret laikmetu, gan pret lasītāju un nepārvērš savu vēstījumu ģeopolitiskās propagandas manifestā.
Rakstīt par Alena Pola grāmatu, atkārtojot šausmu stāstus par Staļina laika noziegumiem pret poļu virsniekiem, moralizējot un saucot uz Debesīm pēc atriebības, nav liela māka. Grāmatas atvēršanas laikā Latvijas masu informācijas telpu pārplūdināja gan šādas atsauksmes par grāmatu, gan Alena Pola intervijas.
Tomēr pamēģināsim aplūkot Katiņas problēmu, meklējot atbildi uz jautājumu: kāpēc notika tieši tā?
1940. gadā PSRS vara uz pasauli raudzījās caur melnbaltām brillēm. Sākās karš, un kara apstākļos melnbaltā loģika no teorētiska modeļa ieguva praktisku dimensiju. Atbrīvojot vienu talantīgu un gudru ienaidnieku, nozīmēja atļaut nākotnē viņam nogalināt aptuveni piecus savus karavīrus. Ja ienaidnieks pēc nokļūšanas brīvībā sāks nogalināt tavus cīņubiedrus, tad viņu nedrīkst atbrīvot, bet viņš ir jāiznīcina (vai jātur ieslodzījumā). Gan vācu, gan padomju loģika šajā punktā sakrita. Ienaidnieki, kuri tikuši brīvībā, sāks cīņu pret tavu valsti, un tavs mērķis ir tos neitralizēt. Visvienkāršākais un lētākais neitralizācijas veids ir tos fiziski iznīcināt. Jā! Katiņas traģēdija ir briesmīga. Tikai padomju sistēmas iznīcināšanas skaitliskie mērogi attiecībā pret poļu inteliģenci bija desmitkārt un pat simtkārt mazāki, salīdzinot ar fašistu piekopto poļu inteliģences iznīcināšanu. Mūsdienās jau aug viena paaudze, kuras vairākums ir pilnīgi pārliecināts, ka Otrā pasaules kara laikā poļus masveidā iznīcināja tikai padomju varmākas un tikai Katiņā, bet tie miljoni, kas tika iznīcināti no nacistiskās Vācijas puses, netiek atgādināti un par tiem mediju telpa klusē.
Otrs jautājums ir vēl nepatīkamāks. Teorētiski ir divas versijas par notiekošo. Ir Staļina versija, ka 10 000 poļu virsnieku nogalināja vācieši pēc tam, kad šie gūstekņi nonāca vācu rokās. Tad ir vācu versija, kuru daļēji apstiprina atslepenotā Berijas pavēle (555. lpp.) un Gorbačova, Jeļcina un Putina virzība noņemt slepenības plīvuru par Katiņas traģēdiju, atzīstot PSRS vainu par poļu virsnieku iznīcināšanu.
Vai ir iespējams cits, alternatīvs, traktējums?
Vai ir fakti, kas neiet kopā ar šā brīža interpretāciju?
Jā, ir! Poļu virsnieki tika nogalināti ar vācu ieročiem (Valter tipa pistolēm), izmantojot Vācijā ražotas patronas (327. lpp.). Eksekūcijā netika izmantoti tā laika čekistu ieroči – Nagana tipa revolveri, Tokareva pistoles un atbilstoša munīcija. Šis vienmēr bijis ļoti slidens jautājums. Vācieši paziņoja, ka 1928. gadā līdzīgas pistoles iegādājās PSRS (237. lpp.), bet NKVD varēja iegūt pistoles un munīciju no Igaunijas un Lietuvas, kurām tā bija bruņojumā. Tikai neliels sīkums!!! Katiņas slaktiņš notika 1940. gada martā vai aprīlī, bet uz to brīdi Baltijas valstis vēl nebija sovjetizētas.
Otra problēma skar vāciešu apgalvojumus, ka Katiņas upuru kabatās tika atrasts milzīgs skaits lietisko pierādījumu – piezīmju grāmatiņas, dienasgrāmatas, avīžraksti, fotogrāfijas, pases, gredzeni, aproces, pulksteņi un nauda – Polijas zloti, PSRS rubļi, ASV dolāri (424. lpp.). Tikai šo lietisko pierādījumu attēli kopumā tā arī nav publiskoti. Lietiskie pierādījumi it kā tika sadedzināti, lai tie nenonāktu PSRS armijas rokās. Alena Pola grāmatā vesela nodaļa (421.–437. lpp.) veltīta šo pierādījumu iznīcināšanas aprakstam. Tie sadega zilās liesmās un līdz sabiedrotajiem vai poļu pagrīdei nenonāca.
Šī lieta man liekas ļoti mazticama. Vispirms. Avīžrakstu izgriezumiem laikam piemīt īpašība, ka tie vislabāk saglabājas, ja tos uz trīs gadiem ievieto pārmitrā vidē, pielipušus pie trūdošas miesas. Otrs. Berijas rokaspuiši – čekisti – pirms nošaušanas ieslodzītajiem izdala pases. Lai kādi necilvēcīgi zvēri bija Berijas rokaspuiši, taču tik traki viņi nu gan nebija. Pases ieslodzītajiem uz rokas nedeva. Tajos tālajos laikos pases uz rokas nedeva pat it kā brīvajiem kolhozniekiem. Bet te, ja ticam vāciešu liecībām, tad pirms nošaušanas – pases tiek izdalītas un paliek nošauto upuru kabatās!
Trešais un galvenais, kam es pilnīgi nekādi neticu: ciniskie čekistu rokaspuiši neiztukšo nogalināto virsnieku kabatas un atstāj tajās pat PSRS naudu! Bendes pat nepieskaras rokas pulksteņiem un stulmu zābakiem...Tas viss kopā ar līķiem tiek samests brāļu kapā. Esmu gatavs noticēt, ka Berijas rokaspuiši spēja, ja bija pavēle, nomaukt nagus, necilvēcīgi spīdzināt un beigu beigās sakapāt gabalos jebkuru par ienaidnieku pasludināto. Es tam noticēšu! Tikai neprasiet man ticēt, ka NKVD bendes pirms nāvessoda izpildes izdalīja nošaujamajiem pases, PSRS rubļus un ASV dolārus. Vai tiešām vēlme sabiezināt krāsas, lai uzspiestu Krievijai vēl vienu reizi atvainoties par PSRS noziegumiem, aizmiglo jebkuru objektīvu izpēti?
Kāda tad ir alternatīva izpratne?
Nav šaubu, ka poļu virsnieki tika nošauti PSRS teritorijā. Krievijas vadība to ir atzinusi, un attiecīgas slepenas pavēles bija.
Tikai, vai tas bija vienpusējs PSRS akts?
1939. gada 28. septembrī PSRS noslēdza ar Vāciju līgumu par Polijas sadalīšanu, kuram arī bija slepenais papildu protokols. Protokola trešais pants skanēja: «Abas puses savās teritorijās necietīs nekādu poļu aģitāciju, kas skartu otras puses teritoriju. Puses savās teritorijās apspiedīs jebkādus šādas aģitācijas iedīgļus un informēs viena otru par tālab spertajiem soļiem.»
(Alena Pola grāmatas 130. lpp.)
PSRS ar Vāciju vienojās iznīcināt Polijas neatkarības nesējus un informēt viena otru par nošauto skaitu. Ļoti iespējams, ka protokola slepenā daļa paredzēja saskaņot iznīcināmo sarakstus. Vācija informēja PSRS par savā teritorijā nošauto poļu patriotu skaitu un aicināja PSRS, ievērojot protokolu, nošaut tikpat daudz poļu patriotu. Tad, lai starpvalstu saistības izpildītu, PSRS vadībai bija jāmaina parastā procedūra, kas tad arī parādās slepenajos dokumentos.
Par pasēm un ASV dolāriem, kas palika nošauto kabatās. 1941. gadā, Sarkanajai armijai strauji atkāpjoties Smoļenskas apkārtnē, komisāri nepaguva izvest vai iznīcināt slepenos arhīvus. Tie nonāca vispirms vācu rokās, bet pēc kara nokļuva ASV.
Ļoti iespējams, ka vācu rokās nonāca poļu virsniekiem konfiscētas mantas vai poļu virsniekiem piederošo lietu saraksti (apraksti).
No dokumentiem bija zināms, kas ir nošauts un kādas mantas nošautajiem piederēja, tos uzņemot karagūstekņu nometnē. Tikai nebija pašu līķu un to atrašanās vieta nebija zināma. Iespējams, ka vācieši izveidoja t. s. konservus, kad svaigus līķus pārģērba svešās formās, lai izmantotu kārtējai Gebelsa kampaņai utt. Vācieši bija lieli meistari šādu falsifikāciju ražošanā. Iespējams, ka pie pašu vāciešu (ar vācu ieročiem un vācu patronām) nošautiem un jau satrūdējušiem līķiem tika pievienoti pierādījumi, tad tika sasaukta izpētes komisija. Tad gan trūdēšanas apstākļos var «uzglabāties» pat avīžu rakstu izgriezumi.
Savukārt PSRS vara īsto eksekūcijas vietu nevēlējās atklāt, jo iespējams, ka tajā ir apglabāti ne tikai poļu virsnieki, bet vēl desmitiem tūkstošu citu režīma pretinieku un tā dēvēto tautas ienaidnieku.
Taču tās ir tikai versijas. Neatbilstības un neizskaidrojamās dīvainības vācu veiktajā izmeklēšanā 1943. gadā apliecina, ka patiesība par Polijas tautas traģēdiju 1939.–1945. vēl nav līdz galam izprasta, bet objektīva izpēte joprojām tiek aizvietota ar politiskas konjunktūras cauraustiem ideoloģiskiem sacerējumiem.