Civiliedzīvotāju nemieri ir svēti. Ja civiliedzīvotāji iziet un paliek ielās, tad pret tiem spēku lietot nedrīkst nekad. Šī ir morāle, kas izriet no ANO Drošības padomes pret Lībiju vērstās rezolūcijas.
Neviena valsts neiebilda pret šo rezolūciju. Veto tiesības netika izmantotas. Pret Lībijas rezolūciju iebildumus necēla pat tās valstis, kuru iekšienē ir spēcīgas separātistu kustības, kas zināmos apstākļos var piekļūt arī pie pietiekamie jaudīgiem ieročiem (kā savulaik čečenu separātisti Krievijā).
Premisa, ka jebkura sacelšanās nav apspiežama ar adekvātiem militāriem līdzekļiem, var radīt ļoti dīvainus precedentus. Var piekrist, ka pret miermīlīgiem demonstrantiem nedrīkst pārmērīgi lietot spēka līdzekļus. Tomēr kā rīkoties demokrātiskai valstij, kad miermīlīgie demonstranti sāk pret citādi domājošiem (arī policistiem) mest bruģakmeņus un degošas benzīna pudeles? Kā rīkoties demokrātiskai valstij, kad miermīlīgu demonstrantu rokās nonāk granātas, automātiskie ieroči, artilērija, zemegaiss raķetes, tanki un pat moderni iznīcinātāji?
Lībijas miermīlīgo demonstrantu rokās nonāca pat tāds bruņojums, kāds joprojām nav pieejams Latvijas armijai. Lībijas miermīlīgie demonstranti rādīja savus ieročus visos iespējamajos televīzijas kanālos un arī lietoja šos ieročus pret valdībai uzticamiem spēkiem.
Kamēr militārā veiksme bija Lībijas miermīlīgo demonstrantu pusē, ANO neiejaucās, tiklīdz valdības spēki pārņēma iniciatīvu un faktiski gandrīz jau atguva kontroli pār visu valsts teritoriju, pret Lībiju sākās militāra ofensīva.
Saprotams, ka Muamars Kadāfi režīms nebija un nav humānākais pasaulē. Tikai, lai satriektu šo režīmu, ar rietumvalstu atbalstu tiek legalizēti pilnīgi greizi starptautisko attiecību standarti.
Ir pilnīgi aplama premisa, ka pret dumpi neviena valdība nekad nedrīkst vērsties ar spēku. Šāda nostāja ir absurda, ja to sāks konsekventi realizēt ES ietvaros, tā var izraisīt neiedomājamas jukas. Var viegli iztēloties, ka kādā Spānijas provincē, piemēram, Basku zemē, miermīlīgi protesti pāraug par sacelšanos, kas izvēršas tik veiksmīgi, ka manifestantu rokās nonāk raķetes, artilērija un pat tanki. Kas notiks tālāk?
Ja Spānijas valdība, karaļa atbalstīta, sūtīs pret dumpiniekiem adekvātus spēkus, vai ANO Drošības padome piemēros pret Spāniju tādu pašu attieksmi kā pret Lībiju? Ja Lībijas rezolūcija ir paraugs un šādi ir jārīkojas vienmēr, tad iztēlojamies, ka Francija pasludina virs Basku zemes lidojumu aizliegumu zonu 150 kilometru rādiusā. Savukārt jau nākamajā dienā ASV spārnotās raķetes iznīcina lidlaukus Madrides apkārtnē un uzspridzina Spānijas karaļa pili utt. Ja nespējat iztēloties kaut ko tādu pret Spāniju, tad padomājiet, vai ir atbalstāma analoga rīcība pret Lībiju? Ir principiāls jautājums, vai visas valstis ir gatavas tieši tādu standartu kā pret Lībiju lietot arī pret jebkuru citu valsti, kurā sāksies pilsoņu karš. To, ka lielās valstis ir vienojušās tikai pret Lībiju lietot īpašus attiecību standartus, apliecina Bahreinas piemērs.
Iespējams, kādam ir zināms to valstu saraksts, kuras drīkst izmantot tankus pret dumpiniekiem. Bahreina faktiski vienlaikus ar Lībijas valdības spēkiem lietoja tankus pret demonstrantiem. Kad pietrūkās savu tanku un lojālu karavīru, tad uzaicināja, lai tautu nomierina kaimiņvalsts Saūda Arābijas karaspēks. Vardarbība Bahreinā nav ANO Drošības padomes darba kārtībā. Rietumu telekanāli tautām izskaidro, ka Lībijas analoģija pret Bahreinu ir nevietā. Bahreinā sacēlās nevis tauta, bet šiīti (pie islāma šiītu novirziena pieder Bahreinas iedzīvotāju vairākums). Savukārt šiītu miermīlīgos demonstrantus drīkst šķaidīt ar tankiem, jo tos inspirējot Irānas režīms.
Šāda starptautiska attieksme ir globāls strupceļš. Lai radītu sistēmu, kā no ārpuses gāzt pasaules lielvarām netīkamus režīmus, pasaule rada tikpat netaisnīgu starptautisko kārtību, kāda izveidojās īsi pirms Otrā pasaules kara.
Lai kā patiktu vai nepatiktu režīmi, attieksmei jābūt vienādai. Miermīlīgas demonstrācijas nedrīkst vardarbīgi apspiest. Taču, tiklīdz miermīlīgs demonstrants paņem rokās pusķieģeli un ar to sašķaida policistam seju, viņš kļūst par noziedznieku. Ja tā notiek, tad miermīlīgā demonstrācija ir beigusies. Nesauksim slepkavas un bandītus par miermīlīgiem demonstrantiem. Tiklīdz miermīlīgs demonstrants paceļ akmeni vai armatūras stieni pret citādu uzskatu paudēju, pret viņu drīkst lietot visus speciālos līdzekļus. Kad miermīlīgs demonstrants izvelk rokas granātu, tad pret viņu var sūtīt tanku! Pret bandītu militāriem uzbrukumiem ir jāpiemēro adekvāti militāri līdzekļi.
Ja Eiropas un ASV valdības atteiksies no šāda principa, tas draud ar haosu un nedrošību mums visiem, jo ikvienai valdībai ir jāaizsargā civiliedzīvotāji arī pret demonstrantu agresiju un vardarbību.