Pēdējo dienu laikā var runāt par diviem svarīgiem notikumiem. Viens no tiem ir saistīts ar “Neatkarīgās” vēsturi. 29. aprīlī tipogrāfijā “Mūkusala” tika iespiests pēdējais “Neatkarīgās Rīta Avīzes” numurs papīra formātā.
Savukārt otrs notikums bija visas Latvijas mēroga jubileja. Vakar bez pārspīlētas pompozitātes tika nosvinēta Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena. Ir apritējuši 30 gadi, kopš pirmajās brīvajās vēlēšanās tika ievēlēta Latvijas Augstākā Padome, kura pieņēma 4. maija - deklarāciju Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, iezīmējot Latvijas virzību atjaunot 1940. gadā zaudēto neatkarību.
Šādā brīdī ir pieņemts salīdzināt, kā bija toreiz un kā ir tagad. Vispirms jāpiemin, ka tolaik, pirms trīsdesmit gadiem, nebija absolūtas pārliecības, ka deputātu balsu skaits būs pietiekams, lai Neatkarības deklarācijai būtu konstitucionāla likuma spēks. Bija zināms, ka jaunievēlētajā Augstākajā Padomē neatkarības pretinieki ir mazākumā, bet Latvijas Tautas frontes deputātiem ir vairākums, taču divu trešdaļu pārsvars LTF deputātiem bija tikai kopā ar neatkarīgajiem deputātiem. Turklāt tolaik bija arī zināmas bažas, ka Augstākajā Padomē, uzdodoties par neatkarības atbalstītājiem, ir iefiltrējušies neatkarības pretinieki, kuri gadījumā, ja notiktu slēpta balsošana, varētu nobalsot pret neatkarību. Lai to novērstu, balsojums par Neatkarības deklarāciju tika noteikts kā personificēts. Apkopojot rezultātus, radio un televīzijas tiešraidē tika nolasīts deputāta uzvārds un viņa balsojuma izvēle. Tāpēc gandrīz visur - gan laukumā iepretī tagadējam Saeimas namam, gan mājokļos, kuros sekoja tiešraidēm, kad sākās balsojuma rezultātu nolasīšana - mēs sākām skaitīt balsis ”par”. Patiesa līksmība sākās uzreiz pēc tam, kad par neatkarību bija izteicies konstitucionālais vairākums, un tāpēc noslēdzošajiem balsojuma rezultātiem lielākā daļa vairs pat nesekoja. Bija īstenojies daudzu paaudžu ilgu un cerību piepildījums.
Notikumos pirms 30 gadiem un šodien saskatāma kāda līdzība - gan 1990. gada 4. maiju, gan 2020. gada 4. maiju lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju sagaidīja savās mājās kopā ar savām ģimenēm, nepiedaloties masu pasākumos ārpus mājām.
Varbūt, ka tieši tā arī ir jāsvin 4. maija svētki - bez liekas pompozitātes, bez politiķu sacensībām, par to, kurš teiks vispatriotiskāko svētku uzrunu.
Abus šos notikumus vieno arī neskaidrība par nākotni. 1990. gadā nebija zināms, cik ilgs būs ceļš līdz neatkarības atjaunošanai un vai tas vispār izdosies. Arī šogad daudzviet svētki tika svinēti ar ļoti neskaidru izpratni par nākotni. Covid-19 izraisītās ekonomiskās sekas vēl nav precīzi prognozējamas, un lielai daļai Latvijas ģimeņu nākotnes vīzijas ir nenojaušamu draudu pilnas, jo ir liela neskaidrība par darbu, ienākumiem, pierastā dzīves veida turpināšanu utt.
Tomēr starp šiem notikumiem ir kāda atšķirība, un tā ir saistīta ar tolaik un tagad izmantotajiem informācijas ieguves līdzekļiem. Šogad “Neatkarīgā” atteicās no papīra formāta laikraksta izdošanas, lai pārietu tikai uz digitālu formātu, bet tolaik vienīgie pieejamie informācijas kanāli bija laikraksti, radio un televīzija. Turklāt avīzes publicēja informāciju ar ievērojamu laika nobīdi. Avīžu veidošana notika bez datora, to iespiešanai un izplatīšanai vajadzēja tik daudz laika, ka gan “Neatkarīgās” priekštecē - laikrakstā “Cīņa”, gan laikrakstā “Latvijas Jaunatne” balsošanas rezultātus varēja ievietot tikai kā vienu teikumu un ziņa par Neatkarības deklarācijas pieņemšanu tika ievietota līdzās avīzes nosaukumam.
