Pagājušās nedēļas nogalē vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce izplatīja paziņojumu, ka valdības un koalīcijas partneru darba kārtībā patlaban nav plānu par administratīvi teritoriālās reformas atlikšanu. Tieši pretēji – aģentūrai LETA Juris Pūce apgalvoja: «Šonedēļ VARAM iesniedza priekšlikumus likumprojekta 3. lasījumam un, cik zinu, arī koalīcijas deputāti to darīja.
Šajās dienās esmu runājis gan ar atbildīgās Saeimas komisijas vadītāju, gan koalīcijas partneriem par iesniedzamajiem priekšlikumiem, un, manuprāt, tas liecina, ka viņi ir gatavi turpināt darbu pie savlaicīgas reformas īstenošanas.» Juris Pūce nez kāpēc uzskata, ka tikai lieli novadi var risināt sociālus jautājumus: «Skaidrs, ka efekts uz ekonomiku būs jebkurā gadījumā un šajā laikā pieaugs pieprasījums pēc pašvaldību pakalpojumiem, tostarp nodrošināt ne tikai sociālu atbalstu, bet arī atbalstu ekonomikas atjaunošanai un uzņēmējdarbības videi. Tas atkal pierāda, ka reforma ir vajadzīga, jo lielākas pašvaldības šo uzdevumu izpildīs daudz veiksmīgāk.»
Diemžēl izskatās, ka pašreizējā koalīcijas vadība un vairāki valdības ministri neko nav mācījušies no 2008.-2009. gada ekonomiskās krīzes un tās izraisītajām sekām. Latvijas 2009. gada ekonomiskā krīze bija viena no visdziļākajām krīzēm, kāda jebkad piemeklējusi jebkuru pasaules valsti miera laikā. Gada laikā Latvija zaudēja piekto daļu no IKP. Taču visdramatiskākais nebija ienākumu un algu samazinājums. Tieši šī daļa pēc krīzes pārvarēšanas atjaunojās visai ātri. Krīzes sekas, kuras ir neatgriezeniskas un kuras tā arī nav novērstas, ir pasaules kara laikam raksturīgs cilvēku skaita samazinājums. Krīzes laikā simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju palika bez darba, bet aptuveni 200 000 iedzīvotāju pameta Latviju, un lielākā daļa no tolaik aizbraukušajiem darba meklētājiem pameta Latviju uz visiem laikiem. Viņi tagad ar savu enerģiju un darbu palīdz palielināt Lielbritānijas, Īrijas, Norvēģijas un citu valstu bagātību.
Viens no faktoriem, kas 2009. gada krīzes dramatiskās sociālās sekas ievērojami pastiprināja, bija 2008. gada administratīvi teritoriālās reformas sakritība laikā ar dramatisku ekonomisko krīzi. Krīzes kulminācijas laikā Latvijas pagasti iekļāvās daudz lielākos novados.
Lielās krīzes grūtākajā brīdī varas centri no pagasta līmeņa, kur vara bija ļoti tuvu iedzīvotājiem, tika attālināti uz daudz tālāko - novadu - līmeni. Jo tuvāk cilvēkiem atrodas lēmēju vara, jo precīzāk tā ievēros iedzīvotāju vajadzības un jo labāk tā varēs amortizēt krīzes radītās sociālās sekas.
Latvijā 2009. gada krīzes laikā notika būtiska vietējās varas attālināšana no cilvēkiem uz vietas. Kad desmit vai piecpadsmit pagastu ieplūda lielā novadā, tad notika radikāla varas attālināšanās no vietējiem iedzīvotājiem. Tieši tas bija viens no faktoriem, kas ievērojami pasliktināja krīzes sociālās sekas un palielināja krīzes ietekmes negatīvās izpausmes. Kad pēdējo triju gadu laikā Latvija saskārās ar ievērojamu darbaspēkā deficītu, tad viens no šīs problēmas cēloņiem bija 2008. gada reģionālās reformas sakrišana ar 2009. gada krīzi. Ir sena gudrība, ka uz pārbrauktuves zirgus nemaina. Brīdis, kad sākas katastrofāla krīze, ir vissliktākais laiks, kad veikt radikālas pārvaldes reformas, īpaši tad, ja reformas paredz attālināt varu no vienkāršā cilvēka. Tā ir aksioma.
Prognozes par 2020. gada krīzi ir visai satraucošas. Kamēr no Latvijas Bankas prognozes izstaro dzīvespriecīgs optimisms, Lietuvas Centrālā banka savā oficiālajā prognozē šogad pieļauj pat 20% lielu IKP kritumu. Lielbritānijas valdība prognozē, ka šā gada otrā ceturkšņa IKP būs par 15% mazāks nekā pērn utt. Līdz ar to arī Latvijai ir jābūt gatavai visai dramatiskiem ekonomikas lejupslīdes scenārijiem. Tāpēc jau tagad ir jāveic priekšdarbi, lai mazinātu krīzes sociālās sekas.
Kad sākās 2009. gada krīze, tā laika teritoriālā reforma jau bija stājusies spēkā. Šogad ir savādāk. Administratīvi teritoriālā reforma nav pieņemta. Tā ir diskusijas un nepieņemta lēmuma līmenī. Pret to ir noskaņota ievērojama sabiedrības daļa. Turklāt, un tas ir neapšaubāmi, administratīvi teritoriālā reforma attālinās varu no cilvēkiem. Tāpēc tagad pieņemt izmaiņas teritoriālajā pārvaldījumā ir kaitniecība pret Latvijas valsti, kas pasliktinās dzīves apstākļus simtiem tūkstošiem lauku iedzīvotāju jau aizsākušās ekonomiskās krīzes grūtākajā laikā.
Saeimas deputātiem ir jāveic darbs, lai steidzami sagatavotu Latviju ļoti smagiem ekonomiskiem tricinājumiem. Kā pirmais solis ir jārada sociālā atbalsta sistēma, kas nodrošinās visu Latvijas iedzīvotāju sociālo drošību krīzes laikā, bet kā otrs solis ir jāatturas no darbībām, kas var attālināt varu no konkrētā iedzīvotāja.
Līdz ar to koalīcijai, ja vien tās vairākums nevēlas kļūt par kaitniekiem Latvijas tautai, ir jāatliek administratīvi teritoriālā reforma līdz brīdim, kad krīzi nomainīs stabila ekonomikas augšupeja.
