Ierobežojumu laika lielie ieguvumi
Šodien aprit divas nedēļas, kopš Latvijā ir ieviesti īpašie apstākļi. Viens no neapšaubāmi lielākajiem šā laika ieguvumiem ir Latvijas valsts pārvaldes sistēmas struktūru pārkārtošanās, atsakoties no birokrātiskajām prasībām vienmēr pat mazāko sīkumu risināt tikai klātienē. Pēdējo gadu laikā viena no svarīgām Neatkarīgās lasītāju izteiktām problēmām laikraksta žurnālistiem bija neadekvāti lielas birokrātiskās prasības veselības aprūpē.
Daudzas sūdzības bija par to, ka hroniskiem pacientiem bija obligāti personīgi jāierodas, lai, piemēram, saņemtu recepti zālēm, kuras ir jālieto visu laiku mūža garumā. Maksimālais zāļu daudzums uz vienu recepti tika stingri limitēts e-veselības sistēmā. Hroniskiem slimniekiem, lai tiktu pie regulārām zālēm, pat vislielākajā elpceļu infekciju uzliesmojumu laikā bija jāgaida kopējā rindā ģimenes ārsta uzgaidāmajā telpā, riskējot inficēties. Receptes pagarināšana tikai ar viena telefona zvana palīdzību tika pasniegta kā ļoti īpaša ģimenes ārsta pretimnākšana pacientiem, pārkāpjot visus iespējamos regulējumus un Veselības ministrijas normatīvus. Izrādās - klik! Uznāk pandēmija, un viss ir mainījies par 180 grādiem. Tagad ir pat dota pavēle ģimenes ārstiem - visus sīkos jautājumus atrisināt attālināti! Nevajag iet īpašā vizītē pie ārsta! Viens zvans, un hroniskam slimniekam zāļu recepte tiek pagarināta. Izrādās, bija vajadzīga pandēmija, lai piespiestu Veselības ministrijas maniakālos birokrātus atļaut pāriet uz racionālām pacientu un ārstu attiecību formām.
Racionālā pāreja uz attālinātiem pakalpojumiem nozarēs, kurās līdz šim pilnīgi neizprotamu iemeslu dēļ tas netika pieļauts, droši vien ir šā laika lielākais ieguvums.
Vīrusa epidēmijas ietekmē pēkšņi izzuda agrāk pilnīgi nepārvaramas barjeras.
Piemēram, brīva pieeja pie padomju laika komunistiskās partijas informatīvajiem izdevumiem. Latvijas Nacionālā bibliotēka ir īstenojusi milzīgu darbu, lai digitalizētu padomju okupācijas laikmeta liecības. Taču lielākā daļa no padomju laika komunistiskās partijas informatīvajiem izdevumiem bija pieejami tikai no Nacionālās bibliotēkas datoriem un tikai klātienē (vai arī no Gaismas tīklam pieslēgtajiem datoriem lielākajās bibliotēkās, bet arī tikai klātienē). Kad tika ierosināts, lai padomju okupācijas laikmeta liecībām būtu iespējams piekļūt arī no Latvijas skolu bibliotēku datoriem, tad Latvijas autortiesību darboņi sarīkoja neiedomājamu traci. Skolēniem piekļuve padomju okupācijas laika materiāliem esot vajadzīga tikai tāpēc, lai tie no komunistiskās partijas informatīvajiem izdevumiem kopētu tajos drukātos pantiņus un tad tos ar milzīgu peļņu pārdotu tālāk, nedaloties iegūtajos miljonos ar autortiesību organizācijām. Pret autortiesību juristu argumentiem jebkuri iebildumi par vēstures apgūšanu izglītības procesā bija bezspēcīgi. Skolu bibliotēkās varot ielavīties un pie bibliotēkas datora piekļūt arī vietējie pensionāri, bet tie gan kopēs un ar lielu peļņu tirgos kompartija izdevumos iespiestos pantiņus. Skolu bibliotēkām noteica aizliegumu. Taču šogad sākās epidēmija. Nacionālo bibliotēku klātienē apmeklēt ir aizliegts, un ir noticis neticamais. Nacionālā bibliotēka ir atvērusi saiti perodika.lv, un tagad ne tikai skolām, bet ikvienam lietotājam un no jebkura datora ir pieejama informācija, kas bija publicēta Latvijas kompartijas izdevumos padomju laikā. Sanāk, ka uz laiku, kamēr pasaulē plosās vīrusa pandēmija, kompartijas informatīvajos izdevumos drukātos pantiņus nevar nokopēt un ar lielu peļņu iztirgot, apejot autortiesību organizācijas. Tiesa, nelēkājiet no prieka ilgi. Pieeja okupācijas laika avīzēm būs tikai līdz 14. aprīlim. Tad brīnumu lāde atkal aizvērsies. Tiklīdz vīruss atkāpsies, tā uzreiz specifiskās un tikai Latvijai raksturīgās autortiesību interpretācijas dēļ informācijas pieejamību atkal liegs.
Tāpēc viens no jautājumiem ir par to, cik ilgi varēsim baudīt iespējas risināt jautājumus ar valsts varas struktūrām ātri un attālināti. Epidēmija kaut kad beigsies. Pašreizējā prakse pierāda, ka daudzi noteikumi par obligātu personīgu klātbūtni ir bezjēdzīgi un bija vajadzīgi tikai birokrātisku procedūru uzturēšanai un ierēdņu varas demonstrēšanai. Tāpēc lielāko daļu no iedzīvotāju attiecībām ar varas struktūrām ir jāturpina veikt attālināti arī pēc epidēmijas beigām un īpašās situācijas atcelšanas.
Tomēr ir arī problēmas otra puse. Latvijā ir ievērojams skaits cilvēku bez digitālajām prasmēm. Ļoti daudziem nav un nebūs ierīču, ar kurām var pieslēgties internetam utt. Līdz ar to, sperot platu soli Latvijas plašākas digitalizācijas virzienā, nedrīkst pieļaut, ka apmēram viena septītā daļa no visiem iedzīvotājiem tiek sociāli atstumta un diskriminēta. Pārejot uz digitalizētiem un attālinātiem risinājumiem iedzīvotāju attiecībās ar valsti un varu, vienmēr ir jāsaglabā tiesības un iespējas ikvienam Latvijas iedzīvotājam saņemt viņam nepieciešamo pakalpojumu klātienē un izmantojot tradicionālos informācijas nesējus. Valsts galvenais uzdevums ir aizsargāt vājākos, bet tie, kuri pašlaik ir jauni, izglītoti un ar iespējām ātri iegādāties un apgūt jebkuru ierīci, paši spēs par savi parūpēties, veidojot savas attiecības ar valsti.