Sīrijas pilsoņu karš, kurš aizsākās 2011. gadā, palēnām tuvojas noslēguma fāzei. Pēdējie kaut cik nopietnie pret Sīrijas prezidentu Bašaru al Asadu karojošie spēki ir palikuši tikai Idlibas provincē. Tiesa, vienlaikus ar Sīrijas nemierniekiem šajā Sīrijas teritorijas daļā ir izvietoti arī Turcijas armijas spēki.
Jautājums, kuru uzdod daudzi lasītāji - ko Turcijas armija meklē citas suverēnas valsts teritorijā? Turcijas karavīri iet bojā Sīrijas teritorijā, nevis aizstāvot savas valsts - Turcijas - zemi!
Turcijas bruņotie spēki ir ieradušies Sīrijā bez tās prezidenta Bašara al Asada uzaicinājuma. Tie Sīrijā ieradās, lai aizsargātu Turcijai uzticīgus Sīrijas bruņotos grupējumus, kuri no 2011. gada karo pret Sīrijas prezidenta spēkiem.
Sīrijas militārais sabiedrotais ir Krievija, un Sīrijas sauszemes armija kopīgi ar Krievijas gaisa spēkiem karo pret Idlibas provinces nemierniekiem.
Pašlaik karadarbība ir aktīvā fāzē un laiku pa laikam iet bojā Turcijas militārpersonas. Vienā no Krievijas aviācijas uzlidojumiem gāja bojā pat trīsdesmit Turcijas karavīru.
Pēc vislielākā militārā incidenta Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans aicināja Turcijas sabiedrotos vērsties pret Sīriju un Krieviju. ASV prezidents mutiski izteica solidaritāti ar Turciju, bet Turcijas partneri Eiropā Turcijas prezidenta aicinājumu uztvēra visai atturīgi. Eiropas lielvaras, kuru vadības vēl 2011. un 2012. gadā pauda vislielāko atbalstu arābu pavasara panākumiem, pārliecībā, ka sacēlusies tauta tūdaļ aizmēzīs prezidentu Bašaru al Asadu, pašlaik ir pesimisma pilnas par Asada pretinieku cerībām uz uzvaru. Eiropas Savienības valstu bruņotie spēki jau sen ir aizvākti no Sīrijas. Turcija ir palikusi viena pati, un Turcijas prezidenta konfliktā ar Bašaru al Asadu Eiropas sabiedrotie iejaukties nevēlas. Pēc tik vēsas reakcijas Turcijas prezidents paziņoja, ka migrantiem, kuri atrodas Turcijā, ļaus brīvi pamest Turcijas teritoriju. Pēc tam tūkstošiem nelegālo migrantu devās ceļā Grieķijas un Bulgārijas virzienā.
Atšķirībā no 2015. gada pašlaik Grieķija un Bulgārija savas robežas apsargā un nelegālajiem migrantiem robežas pāriešana netiek ļauta. Uz Grieķijas un Turcijas robežas izvēršas visai asas cīņas starp Grieķijas policijas spēkiem un no Turcijas plūstošajām migrantu masām.
Kā ir atklājies, pašlaik ES cenšas iekļūt galvenokārt nevis kara bēgļi no Idlibas provinces, bet gan Irākas, Pakistānas, Bangladešas un Afganistānas nelegālie ekonomiskie migranti, kuru mērķis ir nokļūt Eiropā, lai atrastu labāk apmaksātu darbu nekā viņu dzimtenē.
Turcijas prezidenta vēlme par savas politikas neveiksmēm Sīrijā sodīt Eiropas Savienību ir vairāk nekā dīvaina. Lai gan pašlaik Eiropas līderi ir diplomātiski atturīgi, tomēr skaļi netiek izteikts, ka ES šādu Turcijas prezidenta rīcību traktē kā klajai naidīgu gan pret ES, gan pret Turcijas sabiedrotajiem NATO militārajā blokā, īpaši pret Bulgāriju un Grieķiju, kuras abas ir NATO dalībvalstis.
Eiropas līderi ļoti taktiski mēģina dot diplomātiskus mājienus Turcijas prezidentam, ka šobrīd ir 2020., nevis 2015. gads. 2015. gadā Vācijas kanclere Angele Merkele pieļāva milzīgu kļūdu, paziņojot, ka Vācija atver durvis visiem bēgļiem. Angelas Merkeles kļūdas cena bija politiskās nestabilitātes posma aizsākums Eiropas Savienībā. Tas pavēra iespēju pret nekontrolētu migrāciju vērstām un eiroskeptiskām kustībām iegūt vērā ņemamu ietekmi daudzās ES dalībvalstīs, tostarp arī Vācijā. Merkeles muļķība, iespējams, bija pēdējais piliens, kas mainīja spēku samēru Lielbritānijas referendumā par izstāšanos no ES. Ja Merkele neiekustinātu 2015. gada migrācijas krīzi, tad, visticamāk, ar nelielu pārsvaru Lielbritānijas vēlētāji nobalsotu par palikšanu ES.
Vienā upē iekāpt divas reizes nav iespējams. Turcijas starptautiskās šantāžas, kas deva zināmus ieguvumus Turcijai pēc 2015. gada migrācijas krīzes, 2020. gadā ieguvumus nedos.
Cerību, ka pēc Turcijas prezidenta piedraudējuma ES vadība un ES dalībvalstu valdības piekāpsies Turcijas prasībām, nav nekādu. Tieši pretēji. Šāda rīcība Turcijai dos nevis ieguvumus, bet noteiktus zaudējumus. Turcija riskē pazaudēt pēdējos patiesos draugus un atbalstītājus ES dalībvalstīs, un šāda Turcijas prezidenta rīcība dos papildu argumentus tiem politiskajiem spēkiem, kuri aicina izslēgt Turciju no NATO alianses.
