Epidēmijas un tirgus ekonomika
2. martā Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa valdībā uz sēdi sanāca Krīzes vadības padome, kurā tika lemts par vissteidzamākajiem ārkārtas soļiem. Viens no stingras valsts varas apņēmības demonstrēšanas soļiem bija aicinājums uzņēmējiem «neizmantot ļaunprātīgi situāciju un nepamatoti necelt cenas pirmās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem».
Krīzes vadības padome uzdeva uzraugošajām institūcijām «veikt pirmās nepieciešamības preču un pakalpojumu pieejamības un cenu monitoringu, paredzot pret negodprātīgiem komersantiem vērsties atbilstoši jomu regulējošo normatīvo aktu prasībām».
Lai gan jaunā vīrusa epidēmija ir traģisks notikums, valdības aicinājumi uzņēmējiem sāk atgādināt farsu. Atkārtojās tieši tas pats, kas notika pirms Latvijas pārejas uz eiro. Latvijas valdības rīcībā nav neviena uz privāto sektoru vērsta, kaut cik iedarbīga instrumenta, lai ietekmētu cenu līmeni tirdzniecības vietās. Vienīgais, ko Latvijas valdība var darīt, izplatīt lūgumus un aicinājumus. Ko nozīmē nepamatota cenu celšana? No 20. gs. deviņdesmitajiem gadiem, aizsākot masveida privatizāciju, Latvija ir deklarējusi pāreju uz visnežēlīgāko tirgus attiecību formu, kuru tikai nedaudz mīkstināja nepieciešamība ievērot ES regulējumu. Izņemot vairākas nozares ar specifisku regulējumu, Latvijā pietiekams pamatojums cenu celšanai ir pieprasījuma pieaugums. Brīvs komersants brīvā valstī brīvi nosaka cenas, lūk, arī viss pamatojums.
Tiesa, pazīstot Latvijas publikas neuzticību valdības solījumiem kontrolēt preču pietiekamību un to cenu godīgumu, šāds paziņojums vien var izraisīt iepirkšanās paniku, kad ļaudis sāk veidot preču krājumus. Īpaši tāpēc, ka ir plaši tiražēti daudzi stāsti par dzīvi karantīnas skartajās lielpilsētās, par to postu, kurā nokļūst ļaudis bez krājumiem - karantīnas zonā tie būs pilnīgi atkarīgi no vietējās varas pārtikas un higiēnas preču piegādēm.
Taču jaunā vīrusa epidēmija atsedza kādu ilgstoši slēptu patiesību. Ekonomikā sistēma, kura ir izveidojusies mums visapkārt - Latvijā, ES, attīstītajās valstīs utt. -, noteikti nav tirgus ekonomika.
Kā funkcionē klasiskā tirgus ekonomika? Ja vadāmies pēc Ādama Smita (1723-1790) darba An Inquiry into the Nature and Causes of the Wealth of Nations (1776) , tad tirgus ir neredzamā roka, kas piespiež uzņēmējus ražot to, kas citiem ir nepieciešams. Galvenie ražošanas, sadales un maiņas līdzekļi atrodas privātās (fizisko un juridisko personu) rokās un kalpo sacensībai par peļņu. Preču un pakalpojumu ražošana noris konkurences apstākļos, un ekonomisko darbību koordinācija notiek ar tirgus un brīvu cenu starpniecību. Preču ražošanas apjomus nosaka pieprasījums un piedāvājums. Katrs īstenos savas egoistiskas intereses, taču darbosies konkurence, tāpēc iegūs visa sabiedrība. Pieaugot pieprasījumam, ja piedāvājums netiks līdzi, pieaugs cenas un kļūs izdevīgi ražot trūkstošo. Tas tiks ražots vairāk, un sabiedrības intereses nodrošinās tirgus neredzamā roka.
Kas tikko notika ar tik vienkāršu preci, kāda ir sejas apsējs? Pēc tiem pieprasījums strauji pieauga, visus krājumus no veikaliem ļaudis izpirka, un viss. Sejas masku nekur nav. Tās nekur nevar nopirkt. Vai tā ir tirgus ekonomika? Patiesībā nekādas tirgus ekonomikas nav. Ir viens vai vairāki globāli ražotāji. Tie savas ražošanas jaudas lielā apjomā nevar palielināt nedz vienā nedēļā, nedz mēnesī. ES un pasaules valstis iepērk vienu preci no viena Ķīnas ražotāja, un katrs importētājs savā zemē tai liek tādu cenu, kādu grib. Pieprasījums pieauga, bet piedāvājums pārvērtās par apaļu nulli un preces veikalos un aptiekās nav! Nav, un viss. Un nekāda neredzamā roka neko nevar atrisināt. Šī ekonomika noteikti nav tirgus ekonomika. Tā ir monopolu ekonomika, kurā nav nekādas neredzamās rokas, kurā nekāda konkurence starp ražotājiem nenotiek, jo visi mazie un vidējie ražotāji attiecīgās preces ražošanu jau sen ir pārtraukuši. Lai tagad sāktu ražot, ir jātiek pie ražošanas līnijas, jāizveido ražošanas un izejvielu piegādes sistēma, iespējams, jāiziet ieilgstoša sertifikācija. Jānoslēdz līgumi par piegādēm un jāizveido jaunas piegādēs un loģistikas ķēdes. Kamēr tas tiks pabeigts, iespējams, epidēmija jau būs beigusies un pēc sejas maskām pieprasījuma vairāk nebūs nekāda.
Ārkārtas apstākļos tirgus ekonomika ir bezspēcīga. Ārkārtas apstākļos tirgus ekonomika nespēj godīgi nodrošināt resursu sadali. Ārkārtas apstākļos valdībām nav jākrīt ceļos priekšā privātajam sektoram, lūdzoties nedomāt par papildu pelņu, bet gan daļēji jāpāriet uz pārdales ekonomiku. Ārkārtas apstākļos ASV ir izstrādāts precīzs mehānisms, lai taisnīgi sadalītu trūkstošos resursus. Ārkārtas apstākļos ASV valdība nekavējoties izdod rīkojumu par cenu iesaldēšanu. Ikvienam, kurš pamatoti vai nepamatoti šo rīkojumu nepildīs, draud tik smags sods, ka pārkāpējam uzņēmējdarbība būs jāpārtrauc vispār un uz visiem laikiem. Pārdales ekonomika, lai apgādātu iedzīvotājus ar karantīnas laikā nepieciešamām higiēnas precēm, tika iedarbināta Ķīnā. Tas ļāva Ķīnā nodrošināt stingru karantīnas režīma ievērošanu, piegādājot preces pietiekamā daudzumā, lai būtu izpildāmi karantīnas noteikumi. Ķīnas karantīnas zonās ir noteikti un tiek piemēroti smagi sodi pat par iziešanu uz ielas bez higiēniskās sejas maskas utt.
Savukārt Latvijas valdība ar bezjēdzīgi pārspīlētiem banku noteikumiem pabeidz iznīcināt ražošanas paliekas Latvijā. Valdība cīnoties, lai tikai mēs netiktu iekļauti kaut kādā iedomātā pelēkā sarakstā, ir novedusi valsti tiktāl, ka mēs esam to valstu sarakstā, kuru iedzīvotājiem nav nopērkami elementāri individuālie aizsardzības līdzekļi epidēmiju gadījumā.