Latvijas informatīvajā vidē ļoti klusi tika sagaidīts Centrālās statistikas pārvaldes iekšzemes kopprodukta pieauguma ātrais novērtējums par 2019. gada 4. ceturksni.
Optimisma uzplūdam un šampanieša pudeļu korķu plaukšķiem, lai atzīmētu izcilo sniegumu, nebija nekāda pamata. 2019. gada 4. ceturksnī, salīdzinot ar 2018. gada 4. ceturksni, iekšzemes kopprodukta apjoms (pēc sezonāli un kalendāri neizlīdzinātiem datiem) pieauga vien par 1,1%. Tā kā Centrālās statistikas pārvaldes aprēķinātās patēriņa cenas 2020. gada janvārī salīdzinājumā ar 2019. gada janvāri pieauga par 2,2%, tad tas rada lielu skepsi par to, vai IKP nemainīgās cenas Latvijā vispār pieaug. Vairākās kritikās es esmu norādījis, ka CSP pielietotā metodika uzrāda mazāku inflāciju, nekā to, kuru var novērot un fiksēt ar citām aprēķinu metodēm. Tas ir saistīts ar to, ka inflācijas lielums ir ļoti jutīgs attiecībā pret inflācijas aprēķina iekļautā preču groza saturu. Tāpēc ar aprēķinātās inflācijas lielumu, uz ko ir norādījis Tomass Piketī darbā Kapitāls 21. gadsimtā, var viegli manipulēt, laiku pa laikam izmainot preču īpatsvaru inflācijas aprēķinu grozā, lai realizētu politiskos pieprasījumus vai politikāņu iegribas. Līdz ar to, ja inflācijas aprēķinu grozā tiktu ietverts nedaudz atšķirīgs patēriņa grozs, tad gala rezultātā inflācija varētu būt arī krietni lielāka par CSP sarēķināto. Ņemot vērā šos faktorus, var uzskatīt, ka reālas IKP izmaiņas 2019. gada ceturtajā ceturksnī tikpat labi varētu būt tuvu nullei vai arī 2019. gada pēdējā ceturksnī Latvijas IKP ir samazinājies. Šāds vērtējums var izrietēt arī no tā, ka gadījumos, ja ziemas sezona ir siltāka nekā parasti, tad tas nozīmē, ka Latvijā būs mazāks dabasgāzes un elektroenerģijas patēriņš. Ja ziema ir silta, tad nav vajadzīgi tik lieli enerģijas ražošanas apjomi mājokļu siltuma uzturēšanai, arī siltuma enerģijas ražošanas apjomi tad būs mazāki nekā parasti. Turklāt iedzīvotāji turpina pamest Latviju, tāpēc lēnām samazinās to mājokļu skaits, kurus vajadzētu apkurināt, un arī tas samazina siltuma enerģijas ražošanas apjomus un dabasgāzes patēriņu katru gadu. CSP statistika to arī uzrāda. 2019. gadā salīdzinājumā ar 2018. gadu elektroenerģijas un gāzes apgādes apjomi samazinājās par 4,4%. Tā kā Latvijas rūpniecība ir sarukusi tiktāl, ka siltuma enerģijas ražošanai un dabasgāzes patēriņam jau ir ļoti nozīmīga ietekme, tad ir sagaidāms, ka arī šā gada pirmajā ceturksnī rūpniecības apjomi neuzrādīs optimistiskus lielumus, jo 2020. gada janvāris un februāris ir daudz siltāki nekā parasti un ievērojami siltāki nekā pagājušajā gadā. Līdz ar to arī šā gada Latvijas IKP izaugsmi negatīvi ietekmēs Latvijas 2020. gada ziemas meteoroloģiskie apstākļi.
Tomēr dati par IKP izaugsmi 2019. gada 4. ceturksnī jau ir pagātne. Raugoties nākotnē, viens no lielākajiem jautājumiem ir par to, kas varētu būt Latvijas ekonomikas izaugsmes dzinējspēks ne tikai 2020. gadā, bet visa 21. gadsimta trešajā ceturksnī?
Rūpniecība tā nebūs. 2019. gadā salīdzinājumā ar 2018. gadu rūpniecības apjoms kopumā pieauga tikai par 0,8%. Tas nedod pamatu optimismam par strauju rūpniecības izaugsmes lēcienu šogad, īpaši tāpēc, ka pieaugums tehnoloģiju un vairākos citos sektoros tikai minimāli kompensēs zudumus, kurus radīja lielu uzņēmumu, piemēram, Dzintara, aiziešana pa skuju taku 2019. gadā.
Lielas cerības nerada arī eksports. 2019. gadā Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījums faktiskajās cenās bija 28,52 miljardi eiro. Tas bija par 0,1% mazāks nekā 2018. gadā. Eksporta vērtības pieaugums 2019. gadā bija tikai 0,4%.
Latvijas valdības fanātiskā sekošana Moneyval rekomendācijām ir radījusi apstākļus, ka ārvalstu investoram, lai ienāktu Latvijā, tikai bankas rēķina atvēršanai vien vajadzēs gaidīt teju vai pusgadu, tāpēc cerēt uz ārvalstu investīciju plūsmas radikālu pieaugamu tuvākajā laikā var tikai bezcerīgi optimisti. Bez tam valdošās kliķes realizētā taktika, lai pilnībā nobīdītu Aivaru Lembergu no jebkādas ietekmes, tika īstenota (iesaistot ASV dienestus) tik nemākulīgi un Latvijas interesēm tik kaitnieciskā formā, ka tas katastrofāli iedragāja jau tā nestabilo un samazinājuma ciklā esošo Latvijas transporta pakalpojumu eksportu. Ventspils ostas termināļos šā gada janvārī tika pārkrauti tikai 1,185 miljoni tonnu kravu, kas bija par 42,8% mazāk nekā 2019. gada janvārī!!!
Līdz ar to galvenais redzamais Latvijas ekonomikas izaugsmes motors ir Latvijas iedzīvotāju veiktie pirkumi, ES uzņēmumu investīcijas un ES fondu naudas plūsma. Tāpēc varam prognozēt, ka 2020. gads kļūs par nozīmīgu izaicinājumu Kariņa valdībai. Vairāku ministriju (īpaši Izglītības, Veselības un Vides) sociāli destabilizējošās darbības, komplektā ar ekonomikas nestabilitāti, rada apstākļus valsts sociālajai nestabilitātei kopumā jau tuvākajā laikā.
Ieteikumi 2020. gada Latvijas valdībai būtu šā gada laikā izbeigt visas politisko pigmeju okupēto ministriju aizsāktās reformas, lai lielākās latviešu partijas varētu vienoties par saprātīgu attīstības modeli ekonomikas sarukuma apstākļos.
