"Karbonneitrālo" vampīru ekonomika

Šobrīd ir aizsākusies visai plaša viedokļu apmaiņa par dažādu ministriju sagatavotiem projektiem, kas paredz ievērojami palielināt nodokļus tiem, kas izmantos automašīnas ar benzīna un dīzeļdegvielas dzinējiem. Lai gan valdības vadoši politiķi publiski atsākas no savas līdzdalības šajos projektos, taču patiesībā sagatavotie projekti, kas paredz aizliegumu sistēmu, padarot personām ar vidēji zemiem ienākumiem nepieejamu personīgo autotransportu, ir daļa no jau sagatavota projekta Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. gadam pirmās redakcijas, kas ir nodota publiskajai apspriešanai. Galvenās līnijas jau ir iezīmētas Nacionālajā attīstības plānā, bet ministriju izstrādātie projekti vienkārši atsedz to, kā plāns tiks detalizēti īstenots.

Nacionālā attīstības plāna 2021.-2027. gadam 31. punkts nosaka: «Latvija joprojām ir mērena klimata ziņā, bet ne attieksmē pret globālajām klimata izmaiņām, par ko liecina atbilstoša likumdošana, kultūra un ārpolitika. Savukārt izglītošana un informēšana par dzīves vides uzlabošanas iespējām veicina sabiedrības paradumu un attieksmes maiņu resursu atbildīgā izmantošanā.»

Savukārt 32. pants runā par klimata iespēju izmantošanu: «Laikā, kad aprites ekonomika un oglekļa mazietilpīga ražošana kļūst par valstu globālās konkurētspējas mērauklu, mēs dažādās nozarēs apzinām un izmantojam klimata pārmaiņu radītās iespējas.»

Pārmaiņu nepieciešamība ir pamatota 257. punktā: «Gaisa piesārņojums blīvi apdzīvotā pilsētvidē, zema ūdens kvalitāte ūdenstilpēs un pieaugošs nepārstrādāto atkritumu apjoms signalizē par tautsaimniecības procesu negatīvo ietekmi uz dzīves vides kvalitāti un dabas resursu noplicināšanās riskiem.» Tāpēc «Latvija ir noteikusi nacionālos klimata un enerģētikas politikas mērķus un pasākumus, kas ieviešami oglekļa mazietilpīgas attīstības sasniegšanā».

259. punkts nosaka nepieciešamību sabiedrības atbalstam, lai sāktu «tautsaimniecības dekarbonizāciju un patēriņa paradumu maiņu».

Tā kā (260. punkts) «antropogēnās slodzes piesārņojums, kas ir intensīvs Rīgas pilsētas kodolā, mazināms, mainot iedzīvotāju un uzņēmēju ražošanas, patēriņa un rīcības paradumus un plašāk izmantojot elektromobiļus», no tā izriet visi detalizētie plāni, kas paredz radikāli samazināt «kopējo siltumnīcefekta gāzu emisiju intensitāti pret IKP».

Bet viens no rīcības virziena uzdevumiem ir «piesārņojuma samazināšana lielajās pilsētās un valstī kopumā, mērķtiecīgi sasniedzot augstu energoefektivitāti un transporta sistēmas dekarbonizāciju».

Līdz ar to kritizētie ministriju sagatavotie lēmumu projekti perfekti iekļaujas Nacionālā attīstības plāna projektā.

Par ko būtu jākliedz un patiešām jāpauž sašutums - Nacionālais attīstības plāns pamato vajadzību samazināt kopējo siltumnīcefekta gāzu emisiju ar melīgiem un viltotiem argumentiem.

Galvenie Nacionālā attīstības plāna argumenti - «antropogēnās slodzes piesārņojums, kas ir intensīvs Rīgas pilsētas kodolā» un «gaisa piesārņojums blīvi apdzīvotā pilsētvidē, zema ūdens kvalitāte ūdenstilpēs».

Piesārņojuma pieauguma dēļ ir nekavējoties jārīkojas - ar noliedzošiem nodokļiem un līzinga aizliegumiem ir jāizliedz mazturīgajiem lietot auto ar iekšdedzes dzinējiem.

Tikai, ja pārapdzīvotajā Indijas galvaspilsētā Ņūdeli piesārņojums, īpaši gaisa piesārņojums, jau ir sasniedzis katastrofālus mērogus, nemitīgi pieaug, jo, pieaugot iedzīvotāju skaitam, pieaug cilvēka radīto darbību izmešu un atkritumu apjoms, tad Latvijā iedzīvotāju skaits nemitīgi un strauji samazinās, tostarp iedzīvotāju skaits samazinās arī blīvi apdzīvotajā pilsētvidē.

1990. gadā Latvijā dzīvoja 2,668 miljoni, bet Rīgā - 909 tūkstoši iedzīvotāju.

2000. gadā Latvijā dzīvoja 2,382 miljoni, bet Rīgā - 766 tūkstoši iedzīvotāju.

2019. gadā Latvijā dzīvoja 1,920 miljoni, bet Rīgā - 633 tūkstoši iedzīvotāju.

Saglabājoties esošajām tendencēm, 2030. gadā Latvijā dzīvos 1,737 miljoni, bet Rīgā - 600 tūkstoši iedzīvotāju.

Mazāks iedzīvotāju skaits nevis palielinās piesārņojuma apjomu, bet pretēji - mazāks iedzīvotāju skaits nozīmē tukšāku klozetpodu saturu, mazāku plastikāta atkritumu daudzumu un mazāku «kopējo siltumnīcefekta gāzu emisiju intensitāti pret IKP», bez jebkādām valsts programmām, klimata instrumentiem un karbonneitrālu vampīru aktivitātēm.

Tad - kāpēc ir nepieciešams aizliegt mazāk pelnošajiem lietot personīgo auto?

Atbilde ir ciniska. Sarūkošais iedzīvotāju skaits un samazinātā ES fondu pieejamība rada apstākļus, kad no 2020. gada par galveno papildu ienākumu avotu kļūs tirdzniecība ar «siltumnīcefekta gāzu emisiju» kvotām. Tās dos simtiem miljonu lielus ienākumus valdošajai kliķei tuvajiem. Lai palielinātu guvumu no kvotu pārdošanas, jau ir iecerēts pārdot tos izmešus, ko citādi notērētu mazāk pelnoši Latvijas ļaudis, braucot no saviem nabadzīgajiem novadiem uz bagātajām pilsētām. Tāpēc nabadzīgo novadu ļaudīm ar lielu nodokļu palīdzību tiks aizliegts lietot personīgo auto, lai papildus ietaupītos CO2 izmešus varētu pārdot un iegūtos miljonus sadalīt valdošās kliķes prioritātēm.