Nenoteiktība par "Breksitu" saglabāsies līdz 12. decembrim

 
©F64 Photo Agency

Laikrakstā Financial Times bija publicēta burvīga karikatūra. Tālā nākotnē – pilsētā, kurā ļaudis pārvietojas ar lidojošajiem šķīvīšiem, sarunājas divi personāži. Viens saka otram: «Mans tēvs stāstīja, ka viņš visu savu dzīvi ir bijis Breksita sarunu vedējs un viņa tēvs pirms tam arī.» Smieklīga un rūgta ironija.

Lielbritānijas izstāšanas process ir tā ievilcies, ka starptautiskās kolīzijas ap to jau ir apnikušas gan tiem, uz kuriem tiešā veidā Lielbritānijas izstāšanās no ES vispār neattiecas, kuriem tā dzīvē nemainīs neko, gan arī tiem, kuriem ir pienākums panākt vienošanos, gan tiem, kas gaida skaidrības brīdi, lai varētu veidot ilgtermiņa plānus. Kā vienā no pēdējiem mēģinājumiem panākt Lielbritānijas un ES līguma apstiprināšanu uzsvēra Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons, tad lielākā problēma, par kuru ir satraukti gan pilsoņi, gan politiskie un biznesa līderi Lielbritānijā un ES, ir nenoteiktība. Tieši neziņa, kad un ar kādiem noteikumiem Lielbritānija izstāsies no ES, traucē plānot savu dzīvi gan lielai daļai britu, gan ES pilsoņu. Nenoteiktības dēļ savus investīciju un attīstības plānus jau kuru mēnesi atliek starptautiskais bizness Lielbritānijā, ES un lielākajās Lielbritānijas partnervalstīs pārējā pasaulē.

Ja Lielbritānijas pilsoņu vairākums vienotos pamest ES un valdība ar parlamentu apņēmīgi virzītos, lai šo mērķi sasniegtu, tad pašlaik Lielbritānija vairāk nebūtu ES dalībvalsts. Process tiek kavēts, jo Lielbritānijas vēlētāju vairākums 2016. gadā pieņēma lēmumu, pret kuru bija Britu parlamenta deputātu vairākums, pret kuru joprojām ir pret lielākā daļa no Lielbritānijas politiskās un biznesa elites. Līdz ar to ietekmīgi strāvojumi Lielbritānijas iekšpolitikā mērķtiecīgi dara visu, lai torpedētu Breksitu, lai novērstu Lielbritānijas izstāšanos no ES. Izstāšanās pretinieki to dara ar tiem demokrātiskajiem politiskajiem instrumentiem, kuri viņiem ir pieejami. Lielbritānijas parlamenta vairākums pieņēma likumu, aizliedzot valdībai izstāties no ES bez izstāšanās līguma, bet vienlaikus līdz šim Britu parlamenta vairākums noraidīja visus mēģinājumus ratificēt izstāšanās līgumus - gan Terēzes Mejas parakstīto, gan Borisa Džonsona panākto nolīguma variantu. Tas notiek tāpēc, ka, tiklīdz izstāšanās būs notikusi, ātra atpakaļceļa vairāk nebūs. Kamēr izstāšanās vēl nav juridiski iestājusies, jebkura jauna Lielbritānijas valdība var jebkurā brīdi atsaukt izstāšanās iesniegumu (tieši to aicina liberāļi un daudzi opozīcijas deputāti). Atsaucot izstāšanās vēstuli, Lielbritānija formāli tiks atjaunota ES, bet gadījumā, ja tiks iesniegts atkārtots iesniegums, tad atkal iestāsies divu gadu ilgs sarunu termiņš un tiks iegūts laiks, lai, iespējams, novērstu Lielbritānijas izstāšanos no ES vispār.

Racionālu lēmumu pieņemšanas iespēju mazināja arī tas, ka pēc konflikta konservatīvo partijas iekšienē, kad Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons panāca nepaklausīgo konservatīvo deputātu izslēgšanu no nākamā vēlēšanu saraksta, pašreizējai valdībai nav vairākuma. Tāpēc liela daļa no parlamenta deputātiem, vēl pirms tika panākts lēmums par ārkārtas vēlēšanu datumu, jau sāka savas priekšvēlēšanu kampaņas.

Kāds ir sausais atlikums uz šo brīdi? Šā gada 12. decembrī Lielbritānijā notiks ārkārtas vēlēšanas. Ir skaidrs, ka līdz šā gada 12. decembrim Lielbritānija paliks ES sastāvā. Pat tad, ja pēc vēlēšanām Lielbritānijas parlamentā vairākums atbalstīs izstāšanās līgumu (vai notiks brīnums un izstāšanās līgumu pirms atlaišanas atbalstīs esošais parlamenta sastāvs), visticamāk, ka ātrākais iespējamais nodalīšanās datums ir 2020. gada 1. janvāris. Līdz tam Lielbritānija noteikti paliks ES. Taču, ko izlems parlamenta vairākums, kurš tiks ievēlēts 12. decembrī, nav iespējams precīzi prognozēt. Lielbritānija ir valsts, kurā nav tik vienkārši prognozēt vēlēšanu iznākumu. Vēlēšanu sistēma ir mažoritāra, ļoti sena un ļoti vienkārša. Katrs parlamenta deputāts pārstāv viena konkrēta vēlēšanu apgabala vēlētājus. Vēlēšanas notiek vienā kārtā un par deputātu tiek ievēlēts deputātu kandidāts, kurš ir ieguvis vislielāko balsu skaitu. Nav nepieciešams balsu vairākums. Ja, piemēram, kādā vēlēšanu apgabalā ir reģistrēti desmit deputātu kandidāti un vēlēšanās viens kandidāts iegūst 11% balsu, bet pārējie deviņi nedaudz zem desmit procentiem, tad parlamentā tiks ievēlēts kandidāts, kuru atbalstīja tikai 11% no balsotājiem. Tāpēc, lai prognozētu parlamenta vēlēšanu rezultātus, racionālā partiju popularitātes matemātika Lielbritānijā nedarbojas. Piemēram, 2015. gada Lielbritānijas parlamenta vēlēšanās par Naidžela Farāža vadītajiem eiroskeptiķiem nobalsoja 12,6% no visiem Lielbritānijas vēlētājiem, bet tas viņiem deva tikai vienu vietu (0,2% no deputātu kopskaita) Lielbritānijas parlamentā.

Līdz ar to Lielbritānijas 12. decembra parlamenta vēlēšanu iznākums ir grūti prognozējams. Ir cerības, ka lielāka skaidrība par Lielbritānijas plāniem - pamest ES vai palikt ES sastāvā - būs zināma tikai 13. decembra rītā.

 

Rīgas namu pārvaldnieks