Ko pētīt varas interesēs

Līdz šim bija pierasts, ka pētnieciskā žurnālistika nodarbojas ar valdības un valstisku institūciju nelikumību un mahināciju izpēti, bet advokāti un sabiedrisko attiecību aģentūras nodarbojas, lai, pārkrāsojot melnu par baltu, meklētu attaisnojumus par valdības vai tās institūciju sastrādātajām mahinācijām.

Taču Latvijā lomas ir samainījušās juku jukām. Personas, kas uzdodas par pētnieciskajiem žurnālistiem, pārtop par galvenajiem valdošās kliķes advokātiem, lai kauninātu un nomelnotu tos, kuri atmaskoja valdības jau sagatavotās mahinācijas transporta nozarē. Šādu līdzību var attiecināt uz 27. oktobrī publiskoto Evitas Puriņas ilustrēto tekstu Panikas anatomija: Kāpēc sākās ažiotāža par autonodokļiem?, kas ievietots vietnē re:baltica.

Vispirms mēģināsim saprast, kādā valstī mēs dzīvojam. Latvijas valstī politiku veido nevis ilgtspējīgas un sociāli atbildīgas partijas, bet gan biznesa interešu klubi, kuru politiskais mūžs dažkārt ir visai īss, tāpēc tie, kas iekļuvuši Saeimā, cenšas straujā tempā realizēt sponsoru dotos uzdevumus.

Latvijā ir izplatīts politiskās korupcijas stils - valdošās partijas vienojas, ka neiejauksies viena otrs ietekmes sfērā (ministrija un nozare uz valdības laiku tiek atdota brīvai izrīcībai (tajā skaitā ar naudu) konkrētai partijai). Savukārt par lēmumiem, kuriem ir nepieciešams Saeimas vairākums, tiek slēgti tirgi - atbalsts citas valdošās koalīcijas partijas cūcībai tiek saņemts pret atbalstu savas partijas cūcībai, piemēram: «Ja jūs atbalstīsiet mūsu bīdīto pilnīgi kriminālo un nepopulāro administratīvo reformu, tad mēs atbalstīsim jūsu korumpēto ielikteni finanšu sistēmas uzraudzībā!»

Tā kā ir nostabilizējusies tik primitīva politiskā kultūra, mēs dzīvojam apstākļos, kad caur Latvijas Saeimu var izdzīt jebkuru - visstulbāko, visneloģiskāko un Latvijas interesēm viskaitīgāko - lēmumu, nemaz nerunājot par lēmumiem, kad tiek diskriminētas relatīvi nelielas sociālas grupas, kurām nav pieejas lieliem finanšu resursiem.

Diemžēl daudzi valdošās koalīcijas iecerētie lēmumi ietekmēs ļoti daudzu cilvēku dzīvi. Tāpēc, tiklīdz tiek iegūta informācija par kārtējām varas kabinetos izperinātajām cūcībām, ir jākliedz. Kad izmešu tirgoņi iecerējuši atņemt tev tavu dzīvi, tad ir jākliedz! Jākliedz tik skaļi, lai šos kliedzienus pamanītu kaut vai tie valdības locekļi, kuru sirdsapziņu vēl nav aizskalojusi eiro miljonu plūsma. Ir jākliedz, lai Latvijas valdība būtu spiesta saglabāt savu reputāciju vismaz Eiropas līmenī. Ja EK sāks uzskatīt Latvijas valdošos politiķus par pilnīgi bezcerīgu bandu, tad būs slikti - apsīks Eiropas fondu miljonu straume.

Atverot valdošās koalīcijas sagatavotos plānus, pamats kliegšanai rodas burtiski katrā nozarē.

Atvērsim tikai vienu dokumentu, kuru dārgajai Kariņa valdībai ir sagatavojis satiksmes ministrs T. Linkaits: Ministru kabineta rīkojuma projekta «Grozījumi Ministru kabineta 2017. gada 25. aprīļa rīkojumā Nr. 202 «Par Alternatīvo degvielu attīstības plānu 2017.-2020. gadam»» sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojums (anotācija).

Tajā ir skaidri aprakstīta iecere, ka jau visai drīz ir jāgatavojas tam, ka operatīvā līzinga kompānijām tiks noteikts aizliegums pārdot kredītā fosilās degvielas transportlīdzekļus, «atļaujot tikai elektrotransportlīdzekļu un saspiestās dabasgāzes transportlīdzekļu iznomāšanu/operatīvo līzingu».

Autonomas uzņēmumiem ir iecerēts aizliegt izmantot fosilās degvielas transportlīdzekļus, «atļaujot tikai elektrotransportlīdzekļu un saspiestās dabasgāzes transportlīdzekļu iznomāšanu».

Ir iecerēts «aizliegt komercpārvadājumos ar fosilām degvielām darbināmu taksometru un vieglo automobiļu izmantošanu».

Ir ieplānots «ar 2030. gadu noteikt maksu par iebraukšanu pilsētās transportlīdzekļiem ar fosilām degvielām». To izlasot, varam iztēloties, kā vīreļi pie katras pilsētas uzstāda aizliegumu bomi un pieprasa maksu par iebraukšanu pilsētā utt.

Ja šādus tekstus sacerētu feļetonists Egils Līcītis, tad par to varētu pasmieties, bet Latvijas politikas tradīcija liecina, ka jebkurš no šiem absurdiem pie pašreizējās politikas kvalitātes var pārtapt par Saeimas pieņemtu likumu.

Diemžēl tie, kuri veido «pētījumus» par žurnālistu rakstiem, kas atmasko iedzīvotāju interesēm neatbilstošus valdošo plānus, no sabiedrības sargsuņiem ir degradējušies par valdošās kliķes pakalpiņiem. Tāpēc par valdības iecerētajām cūcībām vēl skaļāk ir jākliedz visiem tiem žurnālistiem, kas vēl joprojām ir sabiedrības interešu sardzē.