Merkelreiha beigu datums ir iezīmēts
29. oktobrī Vācijas kanclere Angela Merkele visai negaidīti paziņoja, ka jau šā gada decembrī atkāpsies no Kristīgi demokrātiskās savienības (KDS) vadītājas amata un KDS kongress jau šogad izvēlēsies citu līderi. Angela Merkele apsolīja, ka nekandidēs nākamajās Bundestāga vēlēšanās un ka neplāno kandidēt uz amatu Eiropas Komisijā. Angela Merkele apsolīja palikt Vācijas kancleres amatā līdz 2021. gadam, bet pēc tam atstāt politiku uz visiem laikiem.
Pēdējais piliens Angelas Merkeles partijas biedru pacietības kausā bija 28. oktobrī notikušās vēlēšanās Hesenes landtāgā, kurās Angelas Merkeles vadītā KDS cieta smagus zaudējumus. KDS pārstāvniecība Hesenes landtāgā no 38% samazinājās līdz 27%. Vācijas KDS federālo zemju vēlēšanās cieš arvien lielākus zaudējumus, un pašreizējās neveiksmes tiek saistītas ar federālās valdības nespēju īstenot politiku, kuru no tās gaida Vācijas vēlētāju vairākums.
Vācijas kanclere Angela Merkele amatā ir jau ceturto termiņu pēc kārtas (kopš 2005. gada). Kamēr citās ES un pasaules valstīs jau ir nomainījušās divas politiķu paaudzes, tikmēr Angela Merkele, kopīgi ar Aleksandru Lukašenko Baltkrievijā un Vladimiru Putinu Krievijā, ir kļuvusi par vienu no Eiropas politiskajiem ilgdzīvotājiem.
Latvijas politiskie līderi vēl ir tālu no demokrātisko valstu politisko līderu atbildības un profesionālās etiķetes.
Ilgais Angelas Merkeles valdīšanas laiks jau ir mainījis Vācijas uztveri pasaulē - karikatūrās un ironiskos vēstījumos Vācijas nosaukums jau vairākus gadus tiek aizvietots ar vārdu «Merkelreich». Eiropā Vācijas kanclere ir ieguvusi radikālākas eirofederālistes slavu, kura pēc Lielbritānijas aiziešanas no ES kopīgi ar Francijas prezidenta Emanuelu Makronu izveidos tādas federālās Eiropas aprises, kurā mazās Eiropas valstis, dziedot Marseljēzu, maršēs kolonnā, sinhroni izpildot vācu virsnieku komandas.
Vācijas iekšpolitikā Angela Merkele ieguva dzelzs lēdijas slavu, bet viņas politiskā zvaigzne sāka norietēt pēc 2015. gada, kad Vācijas kanclere paziņoja, ka attiecībā uz Sīrijas bēgļiem Vācija neņems vērā Dublinas konvenciju. Tas faktiski nozīmēja, ka ikviens nelegālais migrants, kurš, iekļuvis Vācijā, uzdevās par Sīrijas bēgli, tika uzņemts un dāsni atalgots. Lai gan šāda bēgļu konvencijas interpretācija Vācijā vairs netiek lietota, visi Eiropas dienvidos iesprukušie nelegālie migranti par visām varītēm raujas uz Vāciju. Migrantu masu iekļūšana Vācijā palielināja noziedzības līmeni lielpilsētās. Daudzās Vācijas federālajās zemēs samazinājās sociālo un medicīnas pakalpojumu pieejamība Vācijas pilsoņu trūcīgākajai daļai. Dāsnā pabalstu politika nelegālajiem migrantiem Austrumvācijā tiek uzskatīta par klaji netaisnīgu, jo ir lielāka par atbalstu vietējiem pensionāriem un mazturīgajiem. Novēlota kļūdu atzīšana un lielai Vācijas pilsoņu daļai nepieņemamas politikas turpināšana izraisīja loģiskas sekas. Vācijas valdošo partiju popularitāte dramatiski samazinās, bet vēlētāju simpātijas pieaug pret tiem politiskajiem spēkiem, kas sola īstenot citu politiku. Lai cik nozīmīgi bija Angelas Merkeles nopelni, KDS vadība ir sapratusi, ka kanclere ir enkurs, kas velk uz leju visus un visur. To, ka KDS varbūt var tikt glābta, pārmetot par bortu līderi, kura ir norieta fāzē, saprata arī pati Angela Merkele. Lai nepiedzīvotu apkaunojošu izbalsošanu KDS kongresā decembrī, Angela Merkele atkāpās pati, vienlaikus paliekot kancleres amatā.
Vācijas politiskajās norisēs var saskatīt zināmas līdzības ar Latviju. Kaut vai līdzība starp KDS neveiksmēm šoruden un ZZS katastrofālo izgāšanos 13. Saeimas vēlēšanās. Gan KDS Vācijā, gan ZZS Latvijā īstenoja reformas, par kuru pareizību attiecīgo partiju līderi bija pilnīgi pārliecināti, bet kuras nepieņēma un noraidīja pat šo partiju atbalstītāji.
Šeit arī līdzības beidzas. Lielā atšķirība starp Latvijas un Vācijas politiskajiem līderim ir brīdī, kad kādam ir jāuzņemas politiskā atbildība. No ZZS nāk gan Ministru prezidents, gan Valsts prezidents, ZZS vadībā ir aizsēdējusies gan partijas, gan frakcijas vadība, bet neviens, neviens no ZZS nerīkojās tā, kā rīkojās Vācijas kanclere. Notiek pilnīgi pretējais: «Sakļaujam rindas ciešāk, izdabājam jebkuram politiskajam spēkam, lai tikai pa kādu spraudziņu piekļūtu kaut vai pie divu ministriju vadības, un tad jau redzēs.»
Jā! Latvija nav Vācija. Latvijas politiskie līderi vēl ir tālu no demokrātisko valstu politisko līderu atbildības un profesionālās etiķetes.