Kristīgās pasaules morālā autoritāte
Sazvērestības teoriju piekritēji jau paguva saistīt Romas katoļu baznīcas pāvesta Franciska vizīti Latvijā ar Saeimas priekšvēlēšanu kampaņu. Jā! Pavesta vizīte notika desmit dienas pirms Latvijas Saeimas vēlēšanām. Taču šī vizīte nekādā mēra nav pieskaņota Latvijas iekšpolitiskajiem notikumiem. Pāvests neapmeklēja tikai Latviju, bet vienā vizītē – visas Baltijas valstis. Galvenais vizītes pamatojums ir neatkarības simtgades svinības visās trijās Baltijas valstīs šogad. Turklāt šāda vizīte varēja notikt tikai laikā, kad pāvests bija brīvs no citiem pienākumiem.
Pavesta vizītes ietvaros valsts un pašvaldību resursi tika izmantoti pasākumos, kurus var uzskatīt tikai par vienas lielas Latvijas reliģiskās konfesijas - katoļu - pasākumiem. Tomēr pagājušajā gadā tika plaši atzīmēta reformācijas 500. gadadiena, iesaistot gan valsts, gan augstskolu resursus, lai gan formāli ņemot Mārtiņa Lutera tēžu publiskošanas gadadienu varētu uzskatīt tikai par vienas lielas Latvijas reliģiskās konfesijas - luterāņu - notikumu. Tomēr daudzi ar vienu reliģisko virzienu saistīti notikumi aptver daudz plašāku kontekstu un attiecas uz visus sabiedrību.
Formāli pieejot, Romas pāvests ir ne tikai katoļu - vairāk nekā miljarda ticīgo - līderis, bet arī neatkarīgas valsts - Vatikāna - valsts galva. Līdz ar to Romas pāvesta vizītei ir valstisks raksturs. Tomēr pāvests Francisks ir personība, kuras mērogi ir daudz plašāki par vienas valsts vadītāja vai pat vienas reliģiskās konfesijas vadītāja mērogu. Pašlaik pāvests Francisks ir spilgtākā un ietekmīgākā kristīgas pasaules morālā autoritāte. Pašlaik nevienas starptautiskas organizācijas vai lielvaras politiskais līderis nevar pat pietuvoties Franciska iegūtajam morālas autoritātes līmenim.
Reliģiska līdera autoritāte kristīgajā pasaulē ievērojami atšķiras no politisko līderu autoritātes. Lielvaru politisko līderu rokās ir visi varas instrumenti, tostarp militāru spēku un specdienestu metodes ieskaitot. Visās kristīgās ticības baznīcās reliģiskai autoritātei nav varas instrumentu, lai kaut ko uzspiestu ar spēku. Ir zemes, kurās baznīca piebalso valsts varai, jo tās līderi ir uzpirkti ar dāsnu finansējumu vai likumdošanas pielāgošanu baznīcas interesēm. Tomēr tradicionālas kristīgās ticības baznīcas laicīgo varu ietekmē tikai ar gara ieročiem.
Kristietības un varas attiecības tika noformulētas jau 4. gadsimtā, kad Jānis Zeltamute, viens no kristīgās baznīcas pamatu veidotājiem, pauda, kā garīdznieki drīkst ietekmēt pasaules notikumus gaitu. Garīdzniekam ir dotas tiesības tikai uz vārdu un drosmi, bet viņam nav atļauts lietot spēku. Baznīcai nav jānorobežojas no laicīgās pasaules. Tai ir jāietekmē valsts vara. Baznīcas līderiem ir jāprotestē pret varas ļaunumu, bet tas jādara tikai ar vārdu un drosmi.
Tas ir arī ceļš, kuru ir izvēlējies iet pāvests Francisks. Zinot pāvesta vecumu, ir jāsaprot, ka laika, lai viņš pagūtu paveikt savu misiju, viņam nav pārāk daudz, tāpēc pāvests netērētu laiku tikai formālai pieklājībai - neitrālam valstu apsveikumam to neatkarības jubilejā. Tas būtu pārāk sekli. Pāvests Francisks izmantoja savu morālo autoritāti, lai ar vārda spēku palīdzētu Baltijas valstu sabiedrībām. Pāvesta Franciska vēstījums ir domāts nevis tikai Baltijas katoļticīgajiem, bet visiem - visu Baltijas valstu reliģiju, tautu un sociālo slāņu piederīgajiem.
Manuprāt, svarīgākais pāvesta vēstījums, kas atdresēts mums visiem, tika pateikts dievkalpojuma Kauņā: «Brāļi un māsas! Alkas pēc varas un slavas ir plaši izplatītas starp tiem, kuriem nav pa spēkam sadziedēt savas pagātnes brūces, un iespējams, tāpēc viņi negrib uzņemties pildīt šodienas uzdevumus. Viņi drīzāk pārspriedīs, kurš bijis labāks, rīkojies godīgāk un kuram ir vairāk tiesību uz privilēģijām nekā citiem.»
Manuprāt, Francisks ar to vēlas pateikts - atrodiet sevī spēku un sadziedējiet pagātnes brūces. Nevar dzīvot desmitiem gadu, nemitīgi lūkojoties tikai pagātnē, uzplēšot par jaunu jau dzīstošas pagātnes brūces un pie visām šodienas kļūdām un neveiksmēm vainojot pārestības, kas pret Baltijas tautām tika veiktas pirms gadu desmitiem vai pat gadu simtiem. Ir laiks pievērsties šodienai, atbildēt uz šodienas izaicinājumiem, dzīvot, nevis ņemot vērā tikai pagātnes rēgus, bet lai veidotu labāku nākotni savās zemēs. Taču šis ir vēstījums, kuru nemaz nevēlas dzirdēt vietējo politiķu un varai pietuvināto paaudze, kas desmitiem gadu pieradusi dalīt privilēģijas un sodus, ņemot vērā rīcību notikumos, kas risinājās pirms ceturtdaļgadsimta.
Tāpēc man nav atbildes uz jautājumu, vai kristīgās pasaules morālās autoritātes aicinājumus sadzirdēs un izpratīs Latvijā.