Ekonomiskie migranti un Latvija
 
©F64

Lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju, par laimi, nav pieredzes, kā ir tad, ja ir jālūdz patvērums pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem svešā zemē.

Man neliela pieredze ir. 1983. gadā kalnu tūrisma pārgājienā Kaukāza kalnos sniega vētrā mana grupa novirzījās pa nepareizu ceļu. Kad sapratām, ka līdz ieplānotajai nakšņošanas vietai netiksim, jau tumsā gājām uz tuvāko ciematu. Pēc vairākām stundām sasniedzām pirmās mājas un sākumā klauvējam pie vislielāko un bagātāko māju durvīm, cerot, ka lielos un bagātajos namos neatteiks naktsmājas nomaldījušos studentu grupai. Kad visur saņēmām atteikumu, mēs mainījām stratēģiju un pieklauvējām pie visai neizskatīgas būdeles ciema nomalē. Visai noplīsuša izskata saimnieks mums tūdaļ atvēra savas mājas durvis un pat uzklāja vakariņu galdu. Mēs bijām ļoti pateicīgi saimniekam un atstājām viņam adreses, solot, ka gadījumā, ja viņu dzīves ceļi kādreiz novedīs līdz Latvijai un viņam būs vajadzīgas naktsmājas, mēs tās neliegsim. Mēs pieņēmām to, ko mums piedāvāja trūcīgs cilvēks, un nelūdzām šo cilvēku mums palīdzēt sarunāt naktsmājas kādā lielākā un bagātākā namā, kur vakariņu galdā viesiem piedāvātu vīnu kopā ar jēra gaļas sautējumu, bet saldajā - žāvētus un konservētus augļus.

Attieksmei pret ekonomiskiem migrantiem ir jābūtnevis emocionāli sakāpinātai un raudulīgai, bet racionālai

Morāle, kuru es guvu Kaukāza kalnos naktī, sniega vētras laikā: ja tu esi bezizejā un lūdz patvērumu, tad tev ir jābūt pateicīgam par patvērumu, kuru sniedz pats nabadzīgākais no vietējiem, kam uz vakariņu galda ir tikai maize un kaltēts siers.

Šīs pārdomas manī radās, vērtējot Vācijas un vadošo ES mediju nostāju gan par Itālijas jauno politiku attiecībā pret migrantiem no Āfrikas, gan vērtējot protestu cēloņus Vācijas pilsētā Kemnicā.

Itālijas valdība tagad tiek apsūdzēta visos iespējamajos grēkos, un vispieklājīgākie izteicieni ir - populisti un ksenofobi. Kad Itālijas valdība atteica atļauju nokāpt krastā kārtējai darba un pārticības meklētāju grupai no Āfrikas, kurus uz Itāliju atgādāja cilvēku kontrabandistu mafijas nofraktēts kuģis, kas izmanto nevalstiskas organizācijas piesegu, tad sākās tāda starptautiska antiitāliska kampaņa, ka pat jaunā Itālijas valdība neizturēja. Eiropas lielajos medijos migranti katru dienu sūdzējās par savu postu. Viņiem nav nedz segu, nedz drēbju, nedz pārtikas un ūdens. Itālijas valdības ministri tomēr nav bezjūtīgi roboti un patvēruma lūdzējiem pēc desmit dienu ilgas gaidīšanas atļāva nokāpt krastā. Tikuši Itālijas teritorijā, veiklākie no migrantiem apliecināja, ka bēgšanas prasmes viņiem ir asinīs. No 140 migrantiem, kuriem Itālijas valdība atļāva izkāpt krastā, 50 personas nekavējoties aizbēga no mājokļa, kas tiem tika ierādīts, neņemot līdzi nedz segas, nedz drēbes, kuras tiem izsniedza Itālijas dienesti. Patiesībā tie mediji, kas Āfrikas migrantus dēvē par kara bēgļiem, ir melu (feiku) ziņu izplatītāji. No tiem, kas izkāpa Itālijas piekrastē, vairums bija Eritrejas pilsoņi, kur kara nav, bet no kurienes uz Eiropu vēlas pārcelties daudzi darba meklētāji.

Taču vēl šokējošāki dubultie standarti ir redzami Vācijā. Austrumvācijas trūcīgie pensionāri saņem mazāk par tiem Eritrejas ekonomiskajiem migrantiem, kas krāpdamies ir uzdevušies par Sīrijas bēgļiem un saņem bēgļu pabalstus Vācijā.

Kad Austrumvācijas trūcīgie pensionāri aizrādīja, ka šāda politika ir netaisnīga, un sāka pret to protestēt, Vācijas lielie mediji savus pensionārus zākāja un pielīdzināja nacistiem, ksenofobiem un ekstrēmistu partiju fanātiķiem. Turklāt Vācijas valdošās līnijas atbalstītājus neinteresēja, pret ko patiesībā protestēja Kemnicas pensionāri. Protams, ka šos protestus nekavējoties centās izmantot gan labējie ekstrēmisti, gan migrantu atbalstītāji, pārvēršot taisnīgus protestus politiskā farsā.

Tāpēc Latvijas koalīcijas savulaik panāktais kompromiss - noteikt Latvijas līmenim atbilstošus bēgļu pabalstus - bija pareizs lēmums.

Šāds lēmums pirmām kārtām novērsa netaisnību, kas citādi varētu izpausties sociālos protestos un iespējamā sabiedrības pretdarbībā. Latvijā nav protestu pret migrantiem un to izmitināšanu. Pateicoties valdības savulaik pieņemtajiem lēmumiem, migrantu jautājums nav 2018. gada Saeimas priekšvēlēšanu debašu aktuālākais temats. Turklāt bēgļu pabalsti, kas ir atbilstoši Latvijas ekonomiskajam līmenim, nozīmēja, ka Latvijā nav arī ekonomisko migrantu. Tiem, kuru mērķis ir nokļūt Eiropā labi apmaksātā darbā, Latvija ar savām smieklīgajām algām un pabalstiem ir slazds, no kura jāizkļūst pēc iespējas ātrāk.

Kā vērtēt tos, kas atsakās pieņemt patvērumu, kuru tiem sniedz nabadzīga, bet viesmīlīga zeme? Šie ļaudis, visticamāk, nav līdz izmisumam novesti kara bēgļi, bet gan ekonomiskie migranti. Attieksmei pret ekonomiskiem migrantiem ir jābūt nevis emocionāli sakāpinātai un raudulīgai, bet racionālai. Ekonomiski migranti ir jāvērtē kā potenciāls darbaspēks, kas var veicināt ekonomisko izaugsmi tām Eiropas Savienības valstīm, kurās ir darbaspēka deficīts.