Pēdējo pāris gadu laikā periodiski uzplaiksnī domstarpības starp ekonomikas analītiķiem un statistiķiem par to, kā interpretēt uzrādītos Latvijas IKP pieauguma procentus.
Politiķiem, lai pamatotu savas valdīšanas panākumus, ir regulāri vajadzīgs skaists ekonomiskās izaugsmes cipars. Statistiķi, kur ienākumi ir tieši saistīti ar politiskajiem lēmumiem, nevar ignorēt valdības politiķu vajadzības. Faktiski no statistiķiem jau nekādas lielās blēdības netiek prasītas. Ir jāizveido tāda metodika, lai, rēķinot kopējo ienākumu izmaiņu, inflāciju un reālo ekonomikas pieaugumu (IKP nemainīgas cenas), sanāktu smuki plusi skaitlī, kas saucas IKP izaugsme.
Tikai izprotot reālos ekonomiskos procesus, lēmumi par ekonomiskās attīstības virzieniem būs pragmatiski
Naudas daudzums, kas katru mēnesi tiek ieskaitīts bankas kontā kā alga, nav viegli viltojams. Ja jums pašlaik kontā ir 500 eiro, bet statistiķi jūs aicinās neticēt internetbankā redzamajam konta atlikumam, bet apgalvos, ka jums kontā ir 600 eiro, bet simtnieks ir neredzams, tad šādiem statistiķiem neviens normāls cilvēks neticēs. Līdz ar to algas skaitli nevar blefot. Savukārt, lai cilvēki noticētu ekonomiskai izaugsmei, algas skaitlim ir gadu no gada jāpalielinās. Ja ekonomikā procesi ir tādi, ka algas palielināt nav iespējams, jo produktivitāte nepieaug, tad algas var palielināt ar voluntāru lēmumu. Tā arī notiek - Latvijas valdība ar administratīvu pavēli regulāri paaugstina minimālo darba algu.
Ja šādam pieaugumam ekonomiska pamata nav, tad algas pielikuma masa nākamajos mēnešos pārtaps par preču cenu un pakalpojumu tarifu pieaugumu. Lai struktūra izmaksātu lielāku minimālo algu, tai vienkārši būs jāpaaugstina cenas savām precēm vai pakalpojumiem. Līdz ar to jau ļoti ātri ekonomiski nepamatota algu celšana izlīdzināsies ar cenu līmeni un par jauno - lielāku - algu varēs nopirkt tikpat daudz preču un pakalpojumu kā par iepriekšējo un mazāko algu.
Līdz ar to, lai saņemtu uzslavas par izcilo ekonomisko politiku, vispirms ir jāpanāk, lai algas cipars katru gadu pieaugtu, un tad ir jāpārliecina publika, ka cenu pieaugums notiek lēnāk par algu pieaugumu. Kā to jau to ir norādījis ekonomikas klasiķis Tomass Piketī, no tā, kāds inflācijas cipars tiks politiski noteikts (kāda inflācijas aprēķināšanas metode tiks izmantota), būs atkarīgs, cik liels IKP izaugsmes skaitlis tiks politiski izziņots.
Domstarpības, kas laiku pa laikam uzvirmo starp ekonomikas analītiķiem un statistiķiem, attiecas tieši uz to. Analītiķi apsūdz statistiķus, ka tie, lai izdabātu politiķiem, samazina uzrādīto inflācijas skaitli, bet Latvijas IKP pieaugums patiesībā parāda noslēptās inflācijas lielumu. Ekonomikas analītiķi pat pārliecinoši pierāda, ka Latvijā kā IKP pieaugums tiek parādīta inflācija, bet dzīves līmenis un IKP nemainīgās cenās gadu no gada paliek tāds, kā bija. Cik bagāti vai nabagi bijām, tādi arī paliekam. Lūk, visa izaugsme. Savukārt statistiķi atšaudās, apgalvojot, ka tajos gadījumos, ja pret metodiku neiebilst visvarenais Eirostat, tad viss ir čikiniekā, tad visam ir jātic. Būvniecības tāmju pieaugums par 32% tik uzdots par izaugsmi, un nevienam Eiropā iebildumu nebūs.
Tā kā skaists IKP pieauguma cipars ir labākā valdošo partiju priekšvēlēšanu reklāma, uz atmaskojumiem par IKP izaugsmes cipara uzlabošanas metodēm vismaz līdz 6. oktobrim varam necerēt.
Tomēr, ja vēlamies būt pilnīgi godīgi, šāda ekonomiska izaugsme - algas lieluma skaitlis aug tikpat ātri kā mēneša kopējo izdevumu skaitlis par tādām pašām precēm un pakalpojumiem - nav pats sliktākais attīstības scenārijs. Kopš Latvija ir eirozonā, šāds attīstības scenārijs neko neuzlabo iekšējā patēriņā, bet padara Latvijas iedzīvotājiem pieejamākas starptautiskā tirgus preces un pakalpojumus, kuru cenas dolāros un eiro ir stabilas. Šo preču un pakalpojumu pieejamība uzlabojas ar katru gadu, jo eiro izteiksmē ar katru gadu ienākumi tomēr ir lielāki.
Šāds attīstības modelis ir pat labāks par scenāriju, kad ir vietējā valūta, kura katru gadu devalvējas par fiktīvi uzrādīto IKP pieaugumu, turklāt mēs Eiropā nesam vienīgie, kas piekopj šādu attīstības ceļu.
Problēma ir citur. Daži ietekmīgi cilvēki, kuri notic skaistajiem IKP skaitļiem un neapjēdz, kā patiesībā attīstās Latvijas ekonomika, kādā brīdi sāk sludināt, ka Latvija ir «varena viedvalsts», ka jānodarbojas tikai ar «augstas pievienotās vērtības radīšanu», ka plašsaziņas līdzekļu uzdevums ir iekodēt visiem, cik Latvija ir liela un varena utt. Šādu lozungu propaganda, iespējams, cels pašapziņu, taču tie, kas tam nekritiski noticēs, var pieņemt ekonomiski absurdus lēmumus. Tie, kas tam patiesi noticēs un uz šiem lozungiem balstīs reālos vietējā biznesa plānus, jau ātri sadursies ar Latvijas ekonomikas patieso realitāti, un sekas būs neveiksme, bankrots un kārtējā vilšanās valstī īstenotajā ekonomiskajā politikā.
Latvijas interesēs ir sākt teikt patiesību. Pārtraukt maldināt potenciālos investorus, gan vietējos, gan starptautiskos. Tikai izprotot reālos ekonomiskos procesus, lēmumi par ekonomiskās attīstības virzieniem būs pragmatiski. Ir laiks izbeigt plivināties sapņos par viedvalstību un viedekonomikas brīnumiem, bet ir jānostājas ar abām kājām uz zemes un jāiemācās izmantot tie apstākļi un tās izdevības, kuras mums patiešām ir.
