16. jūlijā notika ASV prezidenta Donalda Trampa un Krievijas prezidenta Vladimira Putina tikšanās. Visu aizvadīto nedēļu gan ASV, gan ES plašsaziņas līdzekļos virmoja kaislības par tikšanās rezultātiem. ASV demokrāti un to atbalstītāji visos varas līmeņos izmantoja tikšanos, lai apsūdzētu ASV prezidentu bezmaz ASV interešu nodevībā.
Tā kā liela daļa no tikšanās laika noritēja aci pret aci formātā, tad par sarunu saturu, izņemot tulkus, informēti ir tikai abu valstu prezidenti. Līdz ar to slēdzieni par tikšanās rezultātiem un to iespējamo ietekmi uz pasaules ģeopolitiskajiem notikumiem ir jāvērtē, balstoties uz netiešiem vēstījumiem un signāliem.
Trampam bija jēga runāt ar Putinu tikai tad, ja pirms tam ASV prezidents bija sagatavojis kaut kādu piedāvājumu krievijas prezidentam
Vispirms. Trampam bija jēga runāt ar Putinu tikai tad, ja pirms tam ASV prezidents bija sagatavojis kaut kādu piedāvājumu Krievijas prezidentam, lai apmaiņā pret to Krievijas prezidents piekāptos ASV svarīgos jautājumos.
Šobrīd ir pamats domāt, ka ēsma, kuru uz Helsinkiem veda Donalds Tramps, bija priekšlikums atjaunot Krievijas dalību G-7 valstu klubā, to atkal palielinot līdz G-8 līmenim.
Par šādu ideju Tramps jau izteicās pirms šā gada G-7 samita. Savukārt Briseles NATO samita laikā tam tika gatavota papildu augsne, pat NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs īpaši un visai negaidīti uzsvēra, ka dialogs ar Krieviju ir jāatjauno un jāturpina. G-7 paplašināšana līdz G-8 formātam jau neradītu pienākumu nekavējoties atcelt sankcijas, bet būtu tikai neko īpašu nesološa dialoga uzturēšanas forma.
No tā var secināt, ka Donalds Tramps izteica Vladimiram Putinam priekšlikumu atjaunot Krievijas dalību Rietumu lielvaru elitārajā klubā, kas tika pārtraukta 2014. gadā, ja Krievija izpildīs noteiktus nosacījumus.
Cita starpā tieši Helsinkos, bet 1997. gadā, un tieši šādu priekšlikumu, pievienot Krieviju G-7 valstu klubam, izteica ASV prezidents Bils Klintons samitā ar tā laika Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu.
Tolaik Jeļcinam tika piedāvāts uzņemt Krieviju G-7 ar noteikumu, ka Krievija necels iebildumus par NATO paplašināšanos virzienā uz austrumiem. Tolaik Jeļcins piekrita, jo Krievijas iekļūšana ietekmīgo valstu klubā bija vienīgais taustāmais panākums uz Krievijas tā laika daudzo ekonomisko un politisko neveiksmju fona.
Tikai pašlaik ir 2018., nevis 1997. gads. Vladimirs Putins nav Boriss Jeļcins. Visticamāk, ka Vladimiram Putinam iespēja reizi gadā pasēdēt pie viena galda ar ASV, Vācijas, Lielbritānijas, Kanādas, Francijas, Itālijas un Japānas līderiem nešķiet nedz Ukrainas, nedz Sīrijas vērta.
Tāpēc, visticamāk, ka iecerētais lielais darījums nesanāca.
Līdz ar to var gadīties, ka, izņemot viedokļu apmaiņu un vienošanos dažos ASV lielajai spēlei mazāk svarīgos jautājumos, kuros abu pušu skatījums ir līdzīgs, samits beidzās bez īpašiem rezultātiem. Vienīgais taustāmais rezultāts ir Krievijas piekrišana drošības garantijām Izraēlai, ka Sīrijai, atgūstot kontroli pār Sīrijas un Izraēlas pierobežu, būs jāievēro 1974. gada pamiera noteikumi.
Ir vēl viens jautājums, kas netika kliedēts pēc samita. Pirms samita abu valstu prezidenti publiski ieskicēja samita dienaskārtību. Pēc samita abi prezidenti un katrs pa savam novērtēja rezultātus. Abi izteicās gandrīz par visiem pirms tam ieskicētajiem jautājumiem, izņemot vienu. Pirms samita Donalds Tramps uzvēra, ka būs domu apmaiņa par Krievijas nostāju Ķīnas un ASV tirdzniecības konfliktā, bet pēc samita tieši šis jautājums netika pieminēts ne ar vienu pušplēstu vārdu. Līdz ar to ir jāsecina, ka ASV un Ķīnas konflikta apspriešanas rezultāti bija tādi, ka to publiskošanā nebija ieinteresēta nedz ASV, nedz Krievija.