Tālā 1995. gada sākumā Latvija dzīvoja banku krīzes gaidās. Kuru katru brīdi finanšu piramīdām – komercbankām, kas bija piesaistījušas iedzīvotāju depozītus par 60–90% gadā – bija jāizlaiž pēdējais gārdziens. Piesardzīgākie uzņēmumu vadītāji centās samazināt to summu, kas glabājās banku kontos (tolaik noguldījumu apdrošināšanas vispār nebija), bet valdība pieprasīja, lai visi iespējamie norēķini (tika pat īpaši aizliegts iemaksāt nodokļus skaidrā naudā) notiek tikai no komercbanku kontiem. Taču pat tas neglāba zaglīgos baņķierus. 1995. gada vasarā, kad banku krīze bija aizgājusi plašumā, Latvijā bija vairāki rajoni, kuros vairs nebija neviens bankas – visas pirms tam atvērtās aizgāja pa skuju taku, bet jaunas vēl nebija atvērušās. Laikraksts Dienas Bizness tolaik pat ierosināja uz attiecīgo rajonu robežas izvietot plakātu: «Jūs iebraucat no komercbankām brīvā teritorijā!»
Deviņdesmito gadu pēkšņā banku izzušana šķita kā kritiens atpakaļ - vairākus gadu desmitus senā pagātnē. Mūsdienās izpratne sāk veidoties pilnīgi cita. Kopš lielās banku krīzes drīz būs pagājis ceturtdaļgadsimts, bet pašlaik plakāts «No banku ofisiem brīva teritorija» kļūst par daudzu Latvijas novadu ikdienu. Latvijā ir novadi, kur ne tikai līdz tuvākās bankas ofisam, bet pat līdz tuvākajam bankomātam ir jābrauc vairāki desmiti kilometru. Diemžēl tāda ir ekonomiskā loģika, jo pāreja uz interneta norēķiniem radikāli mainīja finanšu sistēmas infrastruktūru ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Pašlaik jau esošās tehnoloģijas ļauj norēķinos starp iedzīvotājiem un uzņēmumiem atteikties no komercbankām kā nevajadzīgiem starpniekiem vispār. Viens nākotnes attīstības virziens (par to plaši diskutē Zviedrijā) varētu būtu nacionālo valūtu aizstāšana ar nacionālajām kriptovalūtām - modificēts bitkoinu princips tiktu pārnests uz nacionālajām valūtām. Dažādi eksperimenti un izstrādes notiek gan attīstītajās, gan ne pārāk attīstītās valstīs. Savukārt otrs virziens varētu būt norēķinu pārcelšana no komercbanku sfēras uz centrālās bankas (vai speciālas valsts aģentūras) atbildību. Iespējams, ka jau tuvā nākotnē plāksnīte ar uzrakstu «Jūs iebraucat no komercbankām brīvā teritorijā» būs progresa, nevis atpalicības zīme.
Komercbanku funkcijas tiek reducētas līdz VID informācijas piegādātāju līmenim.
Pašlaik, lai internetā veiktu pārskaitījumus starp divām personām, tām ir jāatver rēķins kādā komercbankā, bet komercbankām ir jābūt līguma attiecībām ar valsts centrālo banku. Mūsdienu tehnoloģijas apstākļos, ja valsts centrālajā bankā tiktu atvērts rēķins ikvienam uzņēmumam un iedzīvotājam, komercbanku starpniecība norēķinu veikšanā būtu pilnīgi lieka. Ikviens varētu saņemt un pārskaitīt līdzekļus ar centrālās bankas starpniecību. Daudzos gadījumos norēķinu kontu uzturēšana klientiem, kas nepērk citus banku produktus, neņem kredītus utt., ir sociālā funkcija, kuru var pilnīgi mierīgi no privātas atbildības pārcelt valsts atbildībā.
Principā šobrīd nav nekādu tehnisku šķēršļu, lai kaut vai rīt norēķinos atteiktos no komercbankām. Protams, šāda pāreja nenozīmē, ka visas komercbankas kļūtu liekas.
Komercbanku pārziņā paliktu kreditēšana, kredītu risku izvērtēšana un depozītu (finanšu resursu) piesaiste. Komercbankas kļūtu liekas tiem klientiem, kas neņem kredītus vai arī terminētu depozītu vietā izvēlas uzglabāt naudu norēķinu kontā. Līdz šim viens no argumentiem esošo komercbanku un centrālo banku attiecību saglabāšanai bija banku noslēpumu garantijas - atsakoties no esošās sistēmas, valsts rīcībā nonāktu visa privātā informācija par ikvienu, un tas būtu solis sabiedrības totālās kontroles virzienā. Tiesa, gan Eiropā, gan Latvijā notiek konsekventa atteikšanās no banku noslēpumiem. Latvijā šogad stājās spēkā prasība ikvienai komercbankai ziņot Valsts ieņēmumu dienestam par visiem Latvijas rezidentiem, kuriem konta apgrozījums pārsniegs 15 000 gadā. Vismaz Latvijā jau ir sperts plats solis uz totālu iedzīvotāju kontroli. No šī gada tie Latvijas iedzīvotāji, kuriem algas ir nedaudz virs vidējās, vairs nevarēs noslēpties no «lielā brāļa» uzraudzības, jo komercbanku funkcijas tiek reducētas līdz VID informācijas piegādātāju līmenim.
Tehniski finanšu sistēma var atteikties no komercbanku starpniecības norēķinos starp iedzīvotājiem un uzņēmumiem kaut tūlīt un ļoti ātri. Šādu pāreju kavē konkrētu motīvu trūkums. Pie esošās sistēmas visi ir pieraduši. Komercbanku sektoram attīstītajās valstīs vēsturiski ir ļoti liela politiskā ietekme. Turklāt strauja komercbanku norēķinu funkciju nodošana centrālajām bankām vai līdzīgām institūcijām varētu izraisīt nevēlamus un liekus finanšu sistēmas satricinājumus.
Latvijas gadījumā vēl ir cits šķērslis. Latvija ir atteikusies no savas suverenitātes simbola - nacionālās valūtas, tāpēc vienpusēji Latvija neko lielu pasākt nevar. Latvija var aizliegt apkalpot nerezidentus, bet vienpusēji nevar mainīt finanšu sistēmas pamatus. Latvija varēs sākt nozīmīgas pārmaiņas tikai tad, kad par to notiks politiska izšķiršanās Eiropas Centrālās bankas līmenī. Tomēr citviet ekonomiskie eksperimenti jau notiek (piemēram, Ķīnā par galveno maksāšanas rīku kļūst mobilais telefons), un tuvākajā desmitgadē varēsim vērot, kādos virzienos notiks finanšu sistēmas modernizācija.