Naktī no 13. uz 14. aprīli ASV, Francijas un Lielbritānijas bruņotie spēki īstenoja raķešu triecienu pret Sīriju. Uzreiz pēc tam ASV prezidents sniedza paziņojumu, ka uzdevums ir izpildīts. ASV armijas vadība demonstrēja satelītu uzņēmumus ar objektu izskatu pirms un pēc trieciena. Savus paziņojumus izplatīja arī Krievijas armijas vadība, kuras pārstāvis apgalvoja, ka 70% izšauto raķešu pārtvēra Sīrijas pretgaisa aizsardzības sistēma.
Militārie eksperti, kas pētīja abu pušu paziņojumus, ļoti ātri nonāca pie secinājumiem, ka neviena no konflikta pusēm nesniedza pilnībā patiesu informāciju. Krievijas militāristu paziņojums par 70% spārnoto raķešu pārtveršanu nav ticams, jo Sīrijas (un Krievijas) pretgaisa aizsardzības sistēmu kopējais izšauto patvērējraķešu skaits bija mazāks par «pārtverto» spārnoto raķešu skaitu. Iespējams, Krievijas armijas vadība maldina savus iespējamos pretiniekus par Krievijas pretgaisa aizsardzības sistēmas patiesajām iespējām.
Tomēr arī amerikāņu armijas paziņojumi tika uztverti ļoti kritiski. Ir zināmi spārnoto raķešu tehniskie parametri, to kaujas galviņu eksplozijas jauda un tas, cik liela dziļuma un diametra piltuvei ir jāpaliek pēc katras eksplozijas. Ja tiek apgalvots, ka vairāki desmiti spārnoto raķešu sasniedza vienu objektu - ķīmiskās izpētes centru, tad satelīta attēlā bija jābūt redzamam daudz, daudz lielākam sprādzienu vietu skaitam, nekā tika demonstrēts presei.
Tāpat ievērojami atšķiras Krievijas novērotāju ziņojumi par objektiem, pret kuriem tika veikti raķešu triecieni, un koalīcijas spēku paziņojumi par uzbrukuma mērķiem.
Ļoti kritiski par raķešu trieciena efektivitāti izteicās arī Sīrijas opozīcijas pārstāvji, savos pirmajos paziņojumos apgalvojot, ka tā vispār bija triecienu imitācija, kas nepalīdz gāzt nīsto prezidentu Asadu.
Tātad, kas ir neapstrīdami? Triecieni ir bijuši, bet par to patieso raksturu un sasniegtajiem rezultātiem visas puses izplata informāciju, kas ir savstarpēji pretrunīga un ir pielīdzināma dezinformācijai.
Vai starptautiskās tiesības atļauj izplatīt melus par notikumiem, kas pielīdzināmi karadarbībai?
Pašlaik ir spēkā 1977. gada 8. jūnija papildu protokols pie 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijas, kas attiecas uz starptautiska rakstura bruņotu konfliktu upuru aizsardzību (I protokols), kuram Latvija pievienojās 1992. gadā. Konvencijas trešā daļa ir veltīta kara taktikai un līdzekļiem. Konvencijas 37. pants nosaka, ka tiek atļauta kara viltība: «2. Kara viltības nav aizliegtas. Kara viltības var būt tādas darbības, kas tiek veiktas ar nolūku pretinieku maldināt vai pamudināt viņu rīkoties pārdroši, bet kas nepārkāpj nevienu bruņotā konfliktā piemērojamo starptautisko tiesību likumu un kas nav nodevīgas, jo neizsauc pretinieka uzticēšanos, paļaujoties uz šajos noteikumos minēto aizsardzību. Šādu kara viltību piemēri: kamuflāža, lamatas, viltus operācijas un dezinformācija.»
Ženēvas konvencija atļauj veikt «tādas darbības, kas tiek veiktas ar nolūku pretinieku maldināt vai pamudināt viņu rīkoties pārdroši»; Ženēvas konvencijas atļauj izplatīt dezinformāciju, lai tai noticētu pretinieks un uz dezinformācijas pamata pieņemtu nepareizus lēmumus. Tāpēc kara apstākļos, lai maldinātu pretinieku, militārie dienesti izplata nepatiesus paziņojumus, un šāda rīcība nav nekādu starptautisku tiesību pārkāpums. Turklāt militāro dienestu paziņojumi nav pārbaudāmi bez piekļuves operatīvai informācijai, kas tiek klasificēta kā īpaši slepena. Tāpēc militāro dienestu nepatiesu paziņojumus pārbaude un atspēkošana kaujas apstākļos tiks interpretēta kā palīdzība pretiniekam un tiks sodīta kā spiegošana vai nodevība.
Nepārbaudāma informācija ļoti bieži tiek publiskota kā patiesa, nenorādot šīs informācijas rašanās veidu un avotu.
Kad notiek globāla pretdarbība, tad ikvienam ir izvēle kļūt par kādas puses dezinformācijas izplatītāju vai arī neticēt un izturēties skeptiski pret abu pušu informāciju. Kad notiek globāla pretdarbība, tad nevajag uzskatīt, ka mums tīkamas puses paziņojumi būs pilnībā patiesi, bet mūsu pretinieku paziņojumi būs vienīgi meli. Vienmēr atceramies, ka karam pielīdzinātu konfliktu laikā melo abas puses, un to atļauj starptautiskās tiesības.