Izdzimteņi un Sīrijas ķīmija
 
©F64

Pirms pāris nedēļām ar lielu novēlošanos izlasīju Antonija Bīvora grāmatu par Spānijas pilsoņu karu (Antony Beevor, The Battle for Spain: The Spanish Civil War 1936–39). Pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad grāmata nāca klajā, šķita, ka tā var tikai apmierināt ziņkāri par tiem Spānijas pilsoņu kara faktiem, kuri padomju laikā dzīvojošajiem nebija pieejami dēļ cenzūras aizliegumiem.

Tomēr Spānijas 1936.-1939. gadu notikumi negaidīti sakrīt ar Sīrijas pilsoņu kara dramatiskajiem pavērsieniem.

Atgādināsim, ka 1936. gadā Spānijas parlamenta vēlēšanās vairākumu ieguva kreisie spēki (anarhisti, komunisti un sociāldemokrāti). Pret republiku tika īstenots militārs apvērsums, kurš neizdevās, kā iecerēts. Pēc ģenerāļa Franko spēku neveiksmīgā mēģinājuma ieņemt Spānijas galvaspilsētu Madridi izveidojās situācija, kad nevienai no bruņotajā konfliktā iesaistītajām pusēm nebija spēku un resursu, lai gūtu uzvaru. Taču, tiklīdz ģenerālis Franko saņēma militāru palīdzību (bruņojums, munīcija, aviācija un pat viena kājnieku divīzija) no Itālijas, kad Vācijas kara piloti ar saviem iznīcinātājiem un bumbvedējiem pārņēma kontroli pār Spānijas debesīm, militārais pārsvars bija Franko pusē. Savukārt, tiklīdz republikāņu spēki sāka saņemt padomju tankus un iznīcinātājus, kopā ar Sarkanās armijas tankistiem un pilotiem, spēku līdzsvars atkal izlīdzinājās un frontes līnija nostabilizējās. Republikāņi par Staļina tankiem maksāja no Spānijas Centrālās bankas zelta rezervēm, bet, kad zelta krājumi izsīka, tad Staļins militārās piegādes pārtrauca. Spānijas republikāņu pusē karoja militārās vienības no naidīgām politiskām grupām, kuras kādu brīdi sāka savstarpēju konfliktu. Komunisti iznīcināja trockistus un gatavojās nogalēt anarhistus utt. Kad iekšējo pretrunu plosītie republikāņu bruņotie spēki palika bez militārām piegādēm, Franko armija tos ātri sakāva un fiziski iznīcināja.

Analoģija ar Sīrijas pilsoņu karu ir apbrīnojami līdzīga. 2011. gadā pret Sīrijas prezidenta varu vērsts militārs apvērsums (Arābu pavasaris) neizdevās. Ap 2013. gada sākumu tika sasniegts līdzsvars, kad nevienai no bruņotajā konfliktā iesaistītajām pusēm nebija spēku un resursu, lai gūtu uzvaru. Pret Asadu vērstajā koalīcijā sākās iekšējie konflikti - fanātiskie islāmisti slaktēja t.s. demokrātisko opozīciju, bet kurdi karoja pret visiem.

Kļuva skaidrs, ka uzvarēt var tikai tā puse, kas saņems masīvu militāro palīdzību no ārzemēm. Rietumvalstis nevēlējās sūtīt savus karavīrus uz Sīriju, bet paziņoja, ka militāri iejauksies tikai tad, ja tiks pierādīta ķīmisko ieroču lietošana pret civiliedzīvotājiem. Tūdaļ, 2013. gada 21. augustā, ar zarīnu pildīta ķīmiskā raķete tika raidīta pa opozīcijas kontrolēto Ghouta pilsētu, nogalinot desmitiem civilistu. Tiesa, ķīmisko ieroču lietošana Sīrijā nebija starptautisko tiesību pārkāpums, jo tolaik Sīrija nebija ratificējusi ķīmisko ieroču aizlieguma konvenciju. Sīrijas bruņojumā bija ķīmiskie ieroči (iprīts, zarīns un V gāzes), kas līdzsvaroja iespējamo kodolieroču esamību Izraēlai. Krievijas mudināts, Sīrijas prezidents 2013. gadā piekrita pievienoties ķīmisko ieroču aizlieguma konvencijai un līdz 2014. gada augustam iznīcināja valdības rīcībā esošos ķīmiskos ieročus. Ķīmisko ieroču lietošana Sīrijā 2013. gadā tika pierādīta, bet neapstrīdama atbilde uz jautājumu, kas palaida indīgo gāzi uz militāri pilnīgi bezjēdzīgu mērķi, nav zināma. No 2014. gada Sīrijas opozīcija regulāri ziņoja par ķīmisko ieroču pielietošanu, tiesa, militāri pilnīgi bezjēdzīgās epizodēs.

2015. gadā Krievijas Bruņotie spēki sāka karot Asada spēku pusē, un uz šo brīdi ir jāsecina, ka, pateicoties ārvalstu intervencei, Sīrijas prezidenta spēki izcīnīja militāru uzvaru konvencionālā karā. Pašlaik tiek izsvēpēti pēdējie pretestības punkti. Pat tad, ja Asada rīcībā būtu efektīvākie ķīmiskie ieroči, viņam nav nekādas militāras vajadzības tos izmantot, īpaši indējot mazas meitenītes un puisēnus. Ja kādam ir vajadzība ar hloru indēt mazus bērnus, tad tie ir ļaudis, kas vēlas, lai ASV un citas rietumvalstis iejauktos Sīrijas konfliktā un nedaudz apvaldītu Krievijas prezidenta Vladimira Putina ambīcijas uz visu pasauli taurēt par Krievijas ieroču uzvaru Sīrijas karā.

Rietumu politiķi var uzskatīt, ka Asads ir izdzimtenis vai (ne)zvērs (Trampa tvīts), un lielā mērā tam var piekrist, taču pašlaik Sīrijas civiliedzīvotāju indēšana ar ķīmiskajiem ieročiem ir vajadzīga tieši tiem, kas vēlas panākt ASV un citu valstu militāru iejaukšanos Sīrijā. Ikviens, kurš mudina un stimulē izmisušos Sīrijas opozicionārus indēt savus civiliedzīvotājus ar ķīmiskajām gāzēm, kļūst par vēl lielāku izdzimteni nekā asiņainais Asads.

Kārtējo reizi Rietumu pasaule saskaras ar dilemmu. Vai mērķis attaisno līdzekļus? Vai cēls mērķis gāzt asiņainu diktoru ir attaisnojums pašam veikt noziegumu pret cilvēcību, lai to piedēvētu asiņainajam diktoram un izmantotu kā ieganstu jauna kara sākšanai?