Latvija ir dīvainu paradoksu zeme. Lai gan Satversmē ir ierakstīta norma (92. pants) – «Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu», tomēr Latvijas agresīvākie viedokļu paudēji, īpaši tie, kas grupējas ap t.s. sabiedriskajiem medijiem, regulāri steidz spriest tiesu jau pēc pirmās aizturēšanas minūtes neatkarīgi no tā, vai aizturētais vada Latvijas Banku vai lielāku vai mazāku pašvaldību.
Ja KNAB aizturēja, tad tas ir zīmogs uz pieres uz mūžu - aizturētajam pašam ir jāatkāpjas vai viņš ir jāatbrīvo no visiem iespējamajiem amatiem, lai pēc tam tiesājas kaut desmitiem gadu. Pēc divpadsmit, četrpadsmit un pat sešpadsmit gadiem, ja tiesa pat pieņems attaisnojošu spriedumu, jau būs citai paaudze, kurai būs pilnīgi vienaldzīga jau aizmirsto arestu likumība. Ja pēc daudziem gadiem nepatiesi apsūdzētais tiks attaisnots, tad vismaz desmit viņa dzīves gadi tiks pazaudēti, un tos nekompensē pat pilnīgi attaisnojošs spriedums.
Taču gan Latvijā, gan Amerikā pat attaisnojošs spriedums nenozīmē, ka reputācija tiks atjaunota pilnībā. Ja sabiedrības vairākums savu spriedumu pieņems jau aresta brīdī, balstoties uz to, vai kāds cilvēks ir netīkams, tad vairākuma viedoklim neatbilstošs tiesas spriedums neko nemainīs. Attaisnojošu tiesas spriedumu var izskaidrot ar advokātu veiklību, juridiskiem kalambūriem, izmeklējošo iestāžu kļūdām vai profesionālisma trūkumu vai galu galā ar tiesnešu korumpētību utt.
Diemžēl globālo mediju informācijas lavīna pēc Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšanas radīja tādus apstākļus, ka Latvijas Bankas prezidentam būs sarežģīti vai pat neiespējamai pildīt darba pienākumus, kas saistīti ar starptautisko sadarbību.
Tāpēc neatkarīgi no tā, vai pret Ilmāru Rimšēviču izvirzītās apsūdzības ir patiesas vai safabricētas, diemžēl reputācijas iedragājums ir tik ievērojams, ka tas objektīvi traucēs Latvijas un Eiropas Centrālās bankas interesēm. Savukārt spriedums par Ilmāra Rimšēviča vainu vai nevainību, zinot Latvijas tiesu sistēmas tradīcijas, būs zināms tikai vairāku gadu laikā, tāpēc arī no Latvijas vadošo amatpersonu puses tiek izdarīts spiediens uz Latvijas Bankas prezidentu viņam atkāpties pašam.
Spiediens pret Latvijas Bankas prezidentu atkāpties pašam ir saistīts ar to, ka centrālās bankas prezidenta amats ES dalībvalstīs ir ar vienu no augstākajām aizsardzības pakāpēm. Tāpēc likumā par Latvijas Banku ir nostiprināta centrālās bankas neatkarība (13. pants): «Latvijas Banka, tās prezidents, prezidenta vietnieks un padomes locekļi neprasa un nepieņem norādījumus no Latvijas un citu Eiropas Savienības dalībvalstu valdībām, Eiropas Savienības institūcijām un citām nacionālajām, ārvalstu vai starptautiskajām institūcijām un to struktūrām, un šajā pantā minētās valdības, institūcijas un to struktūras nav tiesīgas dot norādījumus Latvijas Bankas prezidentam, prezidenta vietniekam un padomes locekļiem vai citādā veidā mēģināt viņus ietekmēt saistībā ar viņu amata pienākumu izpildi (..) Latvijas Banka ir neatkarīga savu lēmumu pieņemšanā un to praktiskajā realizēšanā.»
ES dalībvalstu centrālās bankas prezidenta nomaiņu pirms termiņa regulē Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam pievienotais Protokols par Eiropas centrālo banku sistēmas statūtiem un Eiropas Centrālās bankas statūtiem, kura 14.2. pants paredz, ka «tikai tad, ja vadītājs vairs neatbilst nosacījumiem, kas vajadzīgi pienākumu veikšanai, vai ir izdarījis smagu pārkāpumu, viņu var atbrīvot no amata. Attiecīgais vadītājs vai ECB padome var apstrīdēt šo lēmumu tiesā, pamatojoties uz šā līguma vai jebkura tā īstenošanai pieņemta akta pārkāpumu. Tiesvedību sāk attiecīgi divos mēnešos pēc tam, kad lēmums publicēts…»
Līdz ar to arī likums par Latvijas Banku (22. pants) nosaka, ka Saeima var atbrīvot Latvijas Bankas prezidentu no amata pirms termiņa tikai tad, ja: ir saņemts viņa personīgs iesniegums par atkāpšanos no amata vai pēc tam, kad ir stājies spēkā notiesājošs tiesas spriedums.
Likums nosaka, ka «Latvijas Bankas prezidents Saeimas lēmumu par atbrīvošanu no amata var pārsūdzēt», balstoties uz Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam pievienotā protokola neievērošanu.
Veidojot ES līgumu, tika pieņemts, ka vienīgais, no kā dalībvalstīm būtu jāpiesargājas, lai valdības vai parlamenti nenosaka centrālo banku vadībai uzdevumus, kas pārsniedz Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā noteikto. Diemžēl gadījumos, ja centrālās bankas vadītāja amatā nonāk persona, kas rīkojas negodprātīgi vai pat noziedzīgi, lai likumdevēji varētu saprātīgā termiņā atbrīvot vadītāju, kas nav savā vietā.
Tā kā vakar Ilmārs Rimšēvičs ir paziņojis, ka pats neatkāpsies, aktuāls ir jautājums par to, kā varētu notikt Latvijas Bankas prezidenta nomaiņa.
Latvijas valdībai un Saeimai nav plašs instrumentu klāsts, lai nomainītu Latvijas Bankas prezidentu. Latvijas Bankas prezidenta pilnvaras ir spēkā līdz 2019. gada 31. oktobrim. Ir nereāli cerēt, ka agrāk par šo termiņu ir iespējams iziet visu krimināllietas izmeklēšanas procesu un visas tiesu instances, lai stātos spēkā notiesājošs spriedums.
Ir nereāli cerēt, ka šī gadījuma dēļ tiks mainīts Eiropas Kopienas dibināšanas līgums.
Tāpēc iespējams, ka Latvijas politiķu rīcībā ir tikai viens instruments. Protokola par Eiropas centrālo banku sistēmas statūtiem un Eiropas Centrālās bankas statūtiem 14.2. pants nosaka: «Valstu centrālo banku statūti īpaši paredz, ka valsts centrālās bankas vadītāja amata pilnvaru laiks ir vismaz pieci gadi.» Likums par Latvijas Banku nosaka, ka LB prezidenta pilnvaru termiņš ir seši gadi. Ja Likums par Latvijas Banku tiks grozīts, nosakot minimālos Eiropas Kopienas dibināšanas līguma nosacījumus, tad būs iespējama Latvijas Bankas prezidenta nomaiņa jau šī gada oktobra beigās.