7. janvāra vakarā notika Holivudas ārzemju preses asociācijas balvu Zelta globuss ikgadējā pasniegšanas ceremonija.
Tie, kas attālināti vēroja notiekošo un palaida garām ceremonijas sākumu, iespējams, nospieda, ka ASV kino nozarē ir noticis kaut kas neticami traģisks, kāds pasaulslavens aktieris vai aktrise ir negaidīti mirusi. Par to liecināja lielākās daļas ceremonijas dalībnieku sēru ietērps.
Taču patiesībā sēru tērpi bija iecerēti kā veids, lai paustu atbalstu sievietēm, kuras Holivudā ir cietušas no seksuālas uzmākšanās un vardarbības. Tiesa, vairākas amerikāņu aktrises, kas savus tērpus tomēr ieturēja melnos toņos, izvelējās seksuāli tik izaicinošu ķermeņa augšdaļas tērpa veidojumu, ka palika iespaids, ka vismaz daļa no amerikāņu aktrisēm, pat melnā sēru karnevāla laikā, tomēr vēlas būt vīriešu iekārotas un savaldzināt citus.
Izskatās, ka Zelta globusa karnevāls bija pēdējais piliens, lai ietekmīgas Francijas sievietes ar kinozvaigzni Katrīnu Denevu (kura latviešu kinoskatītājiem ir pazīstama, sākot ar filmas Šerbūras lietussargi pasaulslavenajiem panākumiem jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados) priekšgalā vērstos pret to masu psihozi, kuru visai pasaulei mēģina uzspiest agresīvu sieviešu grupa okeāna otrajā krastā.
9. janvārī Francijas laikraksts Le Monde publicēja Katrīnas Denevas un aptuveni simt pazīstamu un ietekmīgu Francijas rakstnieču un aktrišu parakstītu vēstuli, kurā tās aizstāv vīriešu tiesības flirtēt ar sievietēm. Francijas sievietes vērsās pret agresīvo globālo flirtofobiju (bailes no flirta), kura pašlaik dominē globālajos plašsaziņas līdzekļos.
Katrīna Deneva un citas sievietes nevis pauda atbalstu vardarbībai (šādus apmelojums par K. Denevas vēstuli izplata agresīvākās feministes), bet gan iebilda pret to, ka t.s. #metoo kampaņas ietvaros pietiek ar vienas sievietes denunciāciju sociālajos tīklos, ka viņai pirms trīsdesmit gadiem kāds vīrietis ir seksuāli pavedinoši uzsmaidījis, lai par neveiklu flirtu, kas noticis pirms desmit, divdesmit vai pat trīsdesmit gadiem, vīrieti nekavējoties atbrīvotu no darba un publiski pielīdzinātu seksuālam varmākam. Katrīna Deneva kopā ar citām aktrisēm un rakstniecēm virzienu, kurā ir evolucionējusi #metoo kampaņa, vērtē kā jaunu totalitārismu un aicina atgriezties pie veselā saprāta.
Gan Rietumu civilizācijā, gan visās civilizētās zemēs visā pasaulē vardarbība gan pret sievieti, gan pret vīrieti ir noziedzīga. Seksuālās vardarbības gadījumā noziedzniekam nav attaisnojuma. Varmāka ir pelnījis (pelnījusi) taisnīgu un objektīvu tiesu, kurai ir jānotiek saprātīgā termiņā. Taču amerikāņu tieslietu sistēmā (atšķirībā no Eiropas) netiek izmantots noilgums, tāpēc ASV un Eiropā ir atšķirīga izpratne par saprātīga termiņa ilgumu. Šveicē, Vācijā un citviet (#metoo kampaņas ietekmē) iesniegtie ziņojumi par it kā pirms 30 gadiem notikušu seksuālu vardarbību noslēdzas ar atteikumu sākt krimināllietu. Šveicē vardarbības upurim ir tiesības vērsties pret varmāku desmit gadu laikā. Ja šajā laikā iesniegums policijā netiek iesniegts, tad upuris šīs tiesības zaudē. ASV noilguma nav un upuri drīkst vērties pret varmāku pat pēc 50 vai 70 gadiem.
Savukārt Hārvija Vainšteina skandāls atsedza smagu un ielaistu problēmu, kas attiecas ne tikai uz Holivudu, bet uz jebkuru sabiedrību. Vardarbībai ir jāpielīdzina arī gadījumi, kad seksuāla rakstura prasības izvirza priekšnieki saviem padotajiem. Holivudas producentam Hārvijam Vainšteinam bija vara padarīt slavenas (vai iznīcināt) iesācējas kinoaktrises. Producents izmantoja savu varu, lai aktrises, kas bija no viņa atkarīgas, piespiestu uz seksuālām darbībām. Šāda rīcība ir krimināli sodāma ļoti daudzu valstu likumdošanā.
Taču amerikāņu flirtofobi aicina līdzīgi kā pret producentu - seksuālu varmāku - izturēties pret ikvienu, kas neveikli ir flirtējis ar savu kolēģi, vai savstarpēja nesaprašanās ir notikusi starp cilvēkiem, kas nav priekšnieka un padotā attiecībās, bet kas ir līdztiesīgi savos lēmumos un statusā. Neveikls flirts starp diviem biroja darbiniekiem vai aktieriem, kuri nav viens otram padoti, nav pielīdzināms Vainšteina izdarībām. Pieauguši cilvēki var paši novilkt robežas, līdz kurām tie piecieš savu kolēģu vai sola biedru jokus un izdarības. Ja kolēģi uzvedas, pārkāpjot pieklājības normas, tad pirmais, pie kā jāvēršas, ir darba devējs.
Tie, kas par kolēģu rupjajām izdarībām nekad saviem tiešajiem priekšniekiem nav sūdzējušies, nekad nav vērsušies policijā, bet gaidījuši trīsdesmit gadus, lai par to ziņotu sociālajos tīklos #metoo kampaņas ietvaros, uzvedas ļoti dīvaini. Tas rada pamatotus jautājumus, kāpēc nepiedienīgā uzvedība netika apcirsta jau tolaik, 1990. vai 1991. gadā, bet ļaudis izvēlējās par to klusēt gadu desmitiem, lai pamostos 2017. gadā.
Diemžēl globālajā diskusijā agresīvo flirtofobu un K. Denevas pozīcijas nav līdzvērtīgas. Lielākajā daļā amerikāņu kontrolēto mediju ikvienu, kas iebilst pret agresīvo flirtofobu neprātu, tūdaļ pat apzīmogo kā izvarotāju advokātu un vardarbības atbalstītāju.
Cerams, ka Katrīna Deneva un citas drosmīgas sievietes palīdzēs nepazaudēt veselo saprātu globālā neprāta jūklī.