Vēsturiski valsts līmeņa statistikas uzskaite tika ieviesta militāriem un fiskāliem mērķiem. Bija jāsaskaita «arklu» skaits, lai «taisnīgi» noteiktu renti, nodokļus, klaušas vai karaspēka vajadzībām nododamo jauniešu skaitu.
Protams, ja statistiskā uzskaite ir vajadzīga tikai, lai iekasētu vairāk nodokļu, tad ar laiku informācijas devējs var sākt apjēgt, ka, skaitīšanā norādot par patieso mazāku skaitu, nākotnē nodevu apmēri būs mazāki. Uz šādu latviešu pieredzi savā darbā Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadsimta beigās (1796. g.) norādīja Garlībs Merķelis: «Tūkstoš piedzīvojumi viņam mācījuši, ka ir ārkārtīgi viegli atsegt sev kādu vārīgu vietu, ko varētu izmantot muižnieku rijīgā mantas kāre, tādēļ vāciešiem ļoti grūti izzināt viņa apstākļus, viņa saimniecības veidu, viņa ienākumus vai pat viņa lietotos ārstniecības līdzekļus. Par visvienaldzīgāko lietu viņš runā kā par kādu noslēpumu. Arvien viņš iztēlo sevi par nožēlojamu un nabagu, arvien tam ir ko uzskaitīt vesela virkne nelaimju, kas tam notikušas. Turpmāk redzēsim, cik šāda izturēšanās ir pareiza un prātīga.»
Tas ir normāli un dabiski, ka šķietami nevainīgi informācijas pieprasījumi, no kuriem izrietēs iespējams nodokļu pieaugums nākotnē, rada kārdinājumu nepaust visu patiesību. Statistika sniedz maksimālu labumu tikai tad, ja tās informācija ir patiesa.
Korektai statistikai ir daudz, daudz lielāka nozīme par jauniesaucamo skaitu vai nodevu lielumu. To var izmantot ne tikai fiskāliem mērķiem, bet arī vadot sabiedriskos un sociālos procesus, valsts pārvaldē, izglītības un veselības aprūpes racionālā organizācijā, biznesa, ekonomikas plānošanai utt.
Viens no galvenajiem motīviem sniegt statistikas atskaitēs patiesu informāciju - ja to godīgi iesniegs visi un tā būs pieejama visiem -, tas radīs visiem priekšrocības, plānojot sociālās un ekonomiskās norises. Minēsim vienu piemēru. Latvijas CSP iedzīvotāju izvietojumu mājokļu tipu un pat ģimenē lietojamo valodu Rīgas apkārtnē apkopo un publisko par vissīkākajām teritoriālajām vienībām (simts reiz simts metru lielās teritorijās). Ikviens, izplatot Rīgā informatīvos produktus, var perfekti prognozēt, kurā māju kvartālā Rīgā kuras valodas informatīvos produktus, kādus celtniecības materiālus utt. ir vērts piedāvāt, bet kurus nav vērts.
Ja visi godprātīgi iesniedz patiesus statistikas pārskatus, bet statistikas iestāde tos godprātīgi un korekti apkopo, tad ieguvēji ir visi. Taču, tiklīdz statistikas iestāde iegūst augstu uzticību, tad tas rada kārdinājumu izmantot šo uzticību, lai novērstu nejaušību izraisītas biznesa aktivitāšu svārstības.
Paradoksālā kārta inflācijas slēpšana vai tās «uzlabošana» var nodrošināt pozitīvu efektu ekonomiskai izaugsmei. Kad daļa no biznesa kopienas sāk rīkoties pārlieku piesardzīgi un samazina izdevumus, tad šādas informācijas ātra publiskošana var motivēt citus rīkoties tāpat, un tas var izraisīt lavīnas efektu. Nestabila līdzsvara apstākļos informācija par patēriņa izdevumu samazinājumu lielā uzņēmēju grupā var būt cēlonis plašam izdevumu samazinājumam (ekonomiskai depresijai). Ja informācija par piesardzīgu rīcību netiek publiskota, tad ir ļoti ticami, ka visi pārējie turpinās savus tēriņus un investīciju grafiku atbilstoši plānotajam, un var gadīties, ka samazinājums tiks novērsts. Viegla manipulācija ar statistiku, ja statistikas iestādei ir augsta uzticamība, var būt labvēlīga ekonomiskajai attīstībai, novēršot nejaušību izraisītas svārstības.
Problēma rodas, ja politiķi no statistikas iestādēm sāk pieprasīt pārāk daudz, kad statistiķiem ir jāmelo arvien vairāk un vairāk. Šādās lamatās iekļuva PSRS statistika, kas visumā sniedza objektīvu ainu par procesiem Latvijā okupācijas laikā. Savādāk nevarēja būt, jo PSRS militārajam resoram bija precīzi jāzina gan jauniesaucamo un mobilizējamo skaits, gan militārajām vajadzībām piegādājamo produktu un resursu apjoms utt. Līdz ar to padomju statistika tika nodalīta slepenajā un publicētajā. Slepenā un dienesta lietošanai paredzētā padomju statistika principā neatšķīrās no mūsdienu statistikas, bet padomju statistikas publicētajā daļā bija jāmelo par ļoti daudziem nenotikušiem sasniegumiem un jānoslēpj negatīvās parādības. Padomju statistika publicēja rafinētus melus gan par labklājības pieaugumu, gan par inflācijas neesamību, gan par lauksaimnieciskās ražošanas augsto efektivitāti kolhozos un par citiem jautājumiem. Regulāru un viegli atmaskojamu melu publicēšana ar laiku radīja pilnīgu neuzticību pret visu padomju statistiku.
Diemžēl vēsture sāk atkārtoties. Pagājušajā gadā Latvijas Centrālās statiskas pārvaldes publiskotie inflācijas skaitļi radīja neuzticību pret visu, ko ražo CSP. Pagājušā gada nogalē daudzi pakalpojumu sniedzēji mēģināja 2018. gada līgumos paaugstināt tarifus par reālo izmaksu pieaugumu (divciparu skaitlis). Dažiem - politiski pietuvinātiem - celtniekiem tas arī izdevās. Savukārt nozarēs, kur līgumos ir noteikts, ka tarifs reizi gadā var tikt paaugstināts tikai par inflācijas procentu, pakalpojumu sniedzēji nonāca neapskaužamā situācijā. Viņiem, lai nodrošinātu biznesa stabilitāti, bija jāsāk atmaskot meli par oficiālo inflācijas skaitli Latvijā 2017. gadā.
Pērnā gada nogalē bizness sāka izvirzīt jautājumu, lai turpmāk oficiālo inflācijas ciparu vairāk līgumos neiekļautu, bet ikgadējā cenas korekcija tiktu pakārtota citiem no CSP un valdošo partiju politiskās konjunktūras neatkarīgiem indikatoriem.
Ja šogad valdošā koalīcija turpinās spēlītes ar CSP, tad ir augsts risks, ka Latvijas statistika jau visai drīz iegūs tādu pašu reputāciju, kāda statistikai bija padomju laikā.