Pēdējās nedēļās viena no visvarīgākajām Latvijas aktualitātēm ir diskusijas par PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) arhīvu publiskošanu. Daudziem politiķiem nākamā gada Saeimas priekšvēlēšanu laikā iecerētā stukaču atmaskošana ir vienīgā ideja Latvijas attīstībai, ko viņi var piedāvāt Latvijas ekonomikai sarūkošo ES fondu vietā. Tomēr reducēt visu PSRS sistēmas ļaunumu tikai uz VDK ziņotājiem ir, lietojot deputāta Judina leksiku, rupja vēstures trivializācija.
Padomju sistēma bija globāls ļaunums, tāpēc ir svarīgi saprast un izvērtēt visas ļaunuma dimensijas, lai nekas tāds nākotnē neatkārtotos, bet emocionālie izteikumi, kas skan no Saeimas tribīnes, rada iespaidu, ka padomju laika vienīgais ļaunums bija VDK un čekas aģentu ziņojumi.
Vislielākais PSRS komunistiskās impērijas ļaunums bija vienas partijas diktatūras uzturēšana ar masu iznicināšanas ieročiem bruņotā valstī, lai savas partijas ideoloģiju ar militāriem līdzekļiem uzspiestu visām pasaules valstīm. Nevis VDK, bet PSRS kompartijas vadība izlēma un deva VDK uzdevumus, cik, par ko un ar kādām metodēm represēt. PSRS bija hierarhiskā diktatūra, kurā varas centrs bija komunistiskās partijas vadībā. PSRS sistēmā VDK bija tikai kompartijas politikas vienas dimensijas īstenotāji. Līdz 1956. gadam PSRS iekšpolitiski oficiāli deklarēja, karš starp kapitālisma un sociālismu pasaulei ir neizbēgams, jautājums bija tikai par to, kad tas notiks, un tāpēc PSRS tika militarizēta, gatavojoties globālam, iznīcinošam karam. Taču ārpasaulei PSRS militārie mērķi tika slēpti. 1956. gada janvārī PSKP vadība (CK prezidijs) nolēma, tikai un vienīgi propagandas nolūkā, atteikties no kara neizbēgamības doktrīnas un to ārēji aizstāt ar mierīgas līdzāspastāvēšanas doktrīnu. No 1956. gada PSRS bija plānveida ekonomika, kuras militārā dominance tika rūpīgi slēpta gan ārpolitiski, gan arī iekšpolitiski. Jau pēc PSRS sabrukuma oficiālās Krievijas varas vērtējumā 1960. gadā 27,5% no PSRS IKP patērēja militārā sfēra, bet 1988. gadā - 18,8%. ASV Aizsardzības ministrijas vērtējumā 1989. gadā vairāk nekā 30% no PSRS IKP veidoja militārās sfēras izdevumi. Savukārt bijušais PSRS premjerministrs Valentīns Pavlovs (1937-2003) izteicās, ka 35% no PSRS IKP patērēja militārā sfēra (Павлов В. С. Август изнутри. Горбачев-путч. Москва: Деловой мир, 1993).
Latvija bija PSRS sastāvā, tāpēc Latvijas rīcībā ir jābūt ne tikai PSRS slepenajiem VDK dokumentiem, bet arī slepenajiem dokumentiem par PSRS militarizācijas apmēriem, militārajiem plāniem utt. Neliela daļa par padomju laika militarizācijas apmēriem ir publiskota grāmatās Latvijas tautsaimniecības vēsture (sast. Gatis Krūmiņš. Rīga: Jumava, 2017), PSRS atklātajos iespieddarbos, radio un televīzijas raidījumos publicēšanai aizliegto datu saraksts. Slepeni. 1. eksemplārs. Maskava, 1970. (Dokumentu krājums / sast. H. Strods. - Rīga, 2008. ) u.c.
Līdz ar to fokusējums tikai uz VDK dokumentiem ir pieeja, kas neatsedz visas padomju laika ļaunuma dimensijas. Normālas un civilizētas valsts solis būtu digitalizēt un padarīt brīvi pieejamus visus PSRS laika slepenos dokumentus, kuri ir Latvijas rīcībā.
Pagājušā gada nogalē ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde (amerikāņu analogs Satversmes aizsardzības birojam) atvēra visai pasaulei vairākus miljonus slepeno izlūkošanas dokumentu, kas attiecas uz Aukstā kara laiku. No agrāk slepenajiem dokumentiem vairāki tūkstoši ir par Latviju.
ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde, publiskojot agrāk slepenus dokumentus, tajos aizklāj tās rindkopas un teikumus, kuros ir informācija, kas var kaitēt ASV nacionālajām interesēm. Lai tiktu pie šīm - aizklātajām - rindkopām, ir jākārto slepenības pielaides. Savukārt ar pārējo informāciju var iepazīties ikviens no jebkuras vietas pasaulē.
Nekas netraucē Latvijas Saeimai dot uzdevumu Satversmes aizsardzības birojam publiskot visus PSRS slepenos failus ar līdzīgu pieeju, kā rīkojas ASV slepenie dienesti.
Visa patiesība par PSRS sistēmu līdz PSRS sabrukumam nav zināma. Svarīgākie dokumenti pētniekiem nav vēl joprojām pieejami. Tie joprojām atrodas slepenības režīmā gan Krievijā, gan arī ASV. Latvijai ir jāsper drosmīgs solis, publiskojot visus PSRS slepenos materiālus, nevis aprobežojoties tikai ar stukaču ziņojumiem vien.
