29. martā Lielbritānija iedarbināja izstāšanās mehānismu no ES. Ir iedarbināts neatgriezenisks process. Pat tad, ja tagad notiks jauns referendumus, kura rezultātā ES iespējamo ekonomisko sankciju iebiedētie britu vēlētāji nobalsos par palikšanu ES, tas vairs neko nevar mainīt.
Tagad Lielbritānijai atbilstoši starptautiskajiem līgumiem vispirms būs jāizstājas no ES, savukārt gadījumā, ja vēlētāji izteiks vēlmi atgriezties, tad Lielbritānijai ES būs jāiestājas par jaunu.
Pēdējā laikā Latvijas mediju telpu ir pārpludinājuši «eksperti», kas klāsta, ka referenduma balsojums par Lielbritānijas izstāšanos no ES tika panākts ar viltu, meliem un ka tas ir bijis «pliks populisms».
Vispirms jāvērš uzmanība, ka Latvijas un ES līmenī vērojamā Lielbritānijas tautas suverēnās izvēles izsmiešana un noniecināšana jau pietuvojas nacionāla naida kurināšanas robežai. Aicinājumi vai rīcība, kuras mērķis ir sodīt visu Lielbritānijas tautu par vēlētāju vairākuma izvēli, jau ir bīstami tuvu Latvijas Krimināllikuma 78. panta Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana redakcijai, kas kā bīstamu noziegumu definē «darbību, kas vērsta uz nacionālā, etniskā, rasu vai reliģiskā naida vai nesaticības izraisīšanu». Par pret britiem vērsta naida izraisīšana pat bez vardarbības Latvijā var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem, ja to dara «personu grupa vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks».
Otrkārt, paziņojumi, ka Lielbritānijas vēlētāju suverēnais lēmums ir tautas apmuļķošanas rezultāts, liecina vai nu par vēlmi falsificēt ES un Lielbritānijas attiecību vēsturi, vai arī par lielu nekompetenci attiecībā uz apstākļiem, kādos Lielbritānija savulaik vispār pievienojās ES.
Atšķirībā no Latvijas vai Zviedrijas un citām ES valstīm, kas pievienojās ES bez īpašām atrunām, Lielbritānija, pievienojoties ES, panāca nozīmīgas un stingras atrunas. Lielbritānijai bija tiesības neieviest eiro. Visām citām ES dalībvalstīm (izņemot Dāniju) pāreja uz eiro bija noteikta kā obligāta. Gan Čehijai, gan Polijai kaut kad vajadzēs pievienoties eirozonai. Tiesa, tā kā termiņš nav noteikts, to var veikt neierobežoti ilgā laikā - triju, piecu, kaut vai simt gadu posmā. Tiklīdz valsts tam ir gatava. Savukārt Lielbritānija izcīnīja stigru izņēmumu attiecībā uz tās dalību monetārajā savienībā.
Lielbritānijai bija līgumā noteikts izņēmums attiecībā uz vīzu režīmu ar trešajām valstīm. Lielbritānija nepiedalījās un neplānoja pievienoties Šengenas zonai. Lielbritānija uztur ciešas attiecības ar Britu sadraudzības valstīm (bijušajām kolonijām). Attiecību saglabāšana ar Britu sadraudzības valstīm Lielbritānijai bija daudz svarīgāka par dalību Šengenas zonā.
ES tālāka integrācija tādā izskatā, kā to iztēlojās fanātiskie federālisti, eirofili un Briseles kosmopolītu kopiena, agri vai vēlu nonāktu pretrunā ar Lielbritānijai piešķirtajiem izņēmumiem. Lielbritānijas patstāvība bija precedents citām valstīm - Polijai, Ungārijai, Čehijai u.c. - panākt līdzīgu statusu kā Lielbritānijai.
Neilgi pirms referenduma izsludināšanas ES līmenī ilgstoši tika mēģināts panākt, lai Lielbritānija atteiktos no kādreiz izcīnītajām patstāvības privilēģijām. Turklāt izstāšanās referendumu iniciēja nevis marginālie eiroskeptiķi, bet gan valdošā konservatīvā partija. Referendums iepriekšējam - Deivida Kamerona - ministru kabinetam bija galvenais instruments, lai, biedējot ar to, panāktu, ka ietekmīgāko ES valstu valdības akceptē Lielbritānijas izņēmuma statusu ES arī turpmāk, lai Lielbritānija varētu nepiedalīties tālākajos ES integrācijas procesos.
Taču, kad britu premjers aicināja akceptēt Lielbritānijas tiesības pakļaut kontrolei imigrāciju no citām ES dalībvalstīm, citi ES līderi par britu premjeru ņirgājās kā par cirka klaunu.
Kompromiss, kuru Eiropas Savienības līderi piedāvāja Deivida Kamerona valdībai, bija suverēnu nāciju aizskarošs, tāpēc ka neviens no Briseles un Berlīnes gudrajiem neņēma nopietni risku, ka Lielbritānijas vēlētāju vairākums varētu nobalsot par izstāšanos no ES. ES lielāko nāciju valdību vadītāji izlēma pazemot vienu no lielākajām Eiropas nācijām, kura kādu laiku bija pat «pasaules valdnieces» statusā, nerēķinoties ar to, ka citu nāciju pazemošana pat 21. gadsimtā var radīt bīstamas sekas. Vīzdegunīgie federālisti, kas uzskatīja, ka var nesodīti pazemot skaitliski lielu nāciju ar augstu pašlepnumu, tagad sacer pasakas, ka Lielbritānijas referendumā rezultāts tika panākts ar meliem un viltu.
Nevajag ņirgāties un pazemot nedz lielas, nedz mazas nācijas! Tas var slikti beigties.
Pašlaik no ES skaļāko līderu puses Lielbritānijas nodalīšanās sāk atgādināt Latvijā visai bieži pieredzēto laulību šķiršanas sliktāko variantu, kad viena no pusēm ir tik agresīvi noskaņota pēc iespējas vairāk ieriebt otrajai puses, ka mēģina pat savas istabas grīdas saslaukas slepus iebērt bijušā laulātā zupas katlā.
Ja kāda tauta ir paudusi vēlmi nedzīvot ļoti ciešā integrācijā, tad tas nozīmē, ka varbūt ir pietiekami uzcelt vieglu starpsienu. Tas nenozīmē, ka nekavējoties tā ir jānorobežo ar ierakumu un frontes līniju, uzspirdzinot visus savstarpējo komunikāciju savienojumus.