Šīs nedēļas sākumā aizsākās diskusijas par gaidāmo nodokļu reformu. Pirmdien savu skatījumu uz iespējamajām pārmaiņām izteica Latvijas Bankas vadība, bet otrdien Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola informēja par Finanšu ministrijas gatavotā nodokļu reformu projekta iecerēm.
Latvijas Banka ir sagatavojusi argumentētu koncepciju par iedzīvotāju ienākuma un uzņēmumu ienākuma nodokļu novienādošanu. Iecerēts, ka ienākuma nodoklis varētu būt 20%, neatkarīgi no ienākumu gūšanas veida, izņemot investīcijas, kuras ir iecerēts atbrīvot no uzņēmumu ienākuma nodokļa. Latvijas Banka ierosina noteikt uzņēmuma ienākuma nodokļa nulles likmi reinvestētai peļņai, bet 20% lielu likmi noteikt sadalāmai peļņai. Ar septiņpadsmit gadu novēlošanos tiek ierosināts ieviest tādu pašu investīciju stimulēšanas modeli, kāds no 2000. gada darbojās Igaunijā. Tieši pateicoties lielākam investīciju apjomam, Igaunija spēja apsteigt Latvijas ekonomiku un ir izrāvusies krietni priekšā gan vidējo ienākumu, gan uzkrātā kapitāla jomā.
Vispirms mēģināsim atbildēt uz jautājumu, kāpēc Latvijas valdības un Saeimas vairākums gadu desmitiem atteicās noteikt nulles likmi reinvestētai peļņai?
Tieši reinvestētā peļņa (nevis kredīti, valsts investīcijas vai pat ārvalstu investīcijas) ir noteicošais investīciju resurss ilgtermiņā. Atbilstoši Ķīnas statistikas pārvaldes datiem (http://www.stats.gov.cn/tjsj/ndsj/2016/indexeh.htm) 2015. gadā 83,8% no visām Ķīnā veiktajām investīcijām bija reinvestētā peļņa vai uzņēmumu pašu līdzekļi. 2015. gadā ārvalstu tiešās investīcijas nodrošināja tikai 0,5% no Ķīnas kopējā investīciju apjoma. Par valsts budžeta līdzekļiem tika veikti 5,3%, bet ar banku kredītu palīdzību 10,5% no Ķīnas investīciju kopējā apjoma.
Kāpēc koalīcijas partijām līdz šim bija izteikti zvērisks naids pret reinvestēto pelņu (par koalīcijas līderu slimīgo noslieci ņirgāties par vietējiem uzņēmējiem un bez ierunām izdabāt visām ārvalstu investoru iegribām kādā citā reizē)?
Divi apstākļi. Pirmais. Pie varas esošiem politiķiem ir ļoti, ļoti izdevīgi dalīt uzņēmuma ienākuma nodokļa «atlaides». Kā 27. februārī norādīja Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, 2015. gadā piešķirtā uzņēmuma ienākuma nodokļa «atlaižu» kopējā summa pārsniedza iekasētā uzņēmuma ienākuma nodokļa kopējo apjomu!!!
Taču ir otrs apstāklis. Mehānisms, ka, pirms veikt investīcijas, ir jāsamaksā peļņas nodoklis, bija ļoti izdevīgs banku nozarei. Ja ir spēkā noteikumi kā Igaunijā - nulles likme reinvestētai peļņai -, tad uzņēmumiem, kuri strādā ar labu peļņu, savai tālākai attīstībai banku kredīti var nebūt vajadzīgi vispār. Savukārt, ja viss reinvestētais tiek aplikts ar pelņas nodokli, tad grāmatvediski ir izdevīgāk investīcijas veikt, izmantojot banku kredītus, vai investīcijas nomaskēt kā tekošās izmaksas. Latvijas nodokļu sistēma uzspieda uzņēmumiem investīcijas veikt ar banku kredītu palīdzību.
Laikā, kad Latvijā komercbanku lobiji bija visspēcīgi, bet deputāti un ministri darbojas kā banku sektora algotņi, jebkuras idejas par nulles likmi reinvestētai peļņai tika noraidītas kā kategoriski nepieņemamas.
Tagad apstākļi ir mainījušies. Latvijas uzņēmumi kreditējas ar mīnusa zīmi - vairāk tiek atdoti vecie kredīti, nekā ņemti jauni. Latvijas politiski ietekmīgākie baņķieri pēc 2008. un 2010. gada notikumiem tika aizmēzti no politiskās virtuves. Banku sektors joprojām ir ietekmīgs, bet tādas orģijas kā Parex vai Krājbankas varenības laikā vairs nenotiek.
Taču galvenais - banku darbības regulējums no nacionālā līmeņa ir pārtapis par ES līmeņa pārnacionālu jautājumu. Banku regulējuma izmaiņas tagad ir jālobē nevis nacionālajā, bet ES līmenī.
Tāpēc tagad ir labvēlīgi apstākļi, lai Latvija īstenotu reformu, kuru Igaunija sāka pirms septiņpadsmit gadiem. Tāpēc gan Latvijas Bankas, gan Finanšu ministrijas priekšlikumi par nodokļu reformas virzieniem precīzi saskan vienā jautājumā - noteikt uzņēmuma ienākuma nodokļa nulles likmi reinvestētai peļņai.
Lai to izdarītu, nav jāgaida nodokļu reformas beigas. Saeima var šādu lēmumu pieņemt jebkurā brīdī. Tikai ir jāuzdod cits jautājums: vai koalīcijas vado šie politiķi ir spējīgi tā vienkārši un uz līdzenas vietas atteikties no uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidēm?