Pagājušajā nedēļā visi Latvijas eiroatlantisti tviterī apkopoja spēkus, lai kopīgi nospārdītu un nomelnotu… Eiropas Komisijas prezidentu Žanu Klodu Junkeru.
Kāds tad ir neticamais noziegums, kuru paveica EK prezidents?
Žans Klods Junkers 16. februārī Minhenes drošības konferences laikā paziņoja, ka ASV nedrīkst pavēlēt ES dalībvalstīm, ka ES dalībvalstīm nevajag pēc katra amerikāņu uzbrēciena nostāties miera stājā un bez jebkādām ierunām pildīt amerikāņu pavēles, tiklīdz ASV pieprasa palielināt aizsardzības izdevumus. EK prezidents: «Es esmu kategoriski noskaņots pret mūsu piespiešanu to darīt. Man nepatīk, ka mūsu amerikāņu draugi sašaurina drošības jēdzienu līdz bruņotajiem spēkiem… Mūsdienu politika nedrīkst attiekties tikai uz aizsardzības izdevumu palielināšanu. Eiropiešiem ir labāk jāintegrē aizsardzības izdevumi un jātērē nauda efektīvāk.»
Šādi Žans Klods Junkers atbildēja uz ASV aizsardzības ministra Džeimsa Matisa teikto, ka ASV gatavojas «ierobežot savas saistības» pret tiem, kam militārie izdevumi neveidos lielu daļu no IKP.
Lūk, ASV militāriem izdevumiem tērē 3,5% no IKP, bet ir valstis, kas neatļaujas tērēt pat 2% no IKP, savukārt ASV dod 70% no NATO dalībvalstu kopējiem militārajiem izdevumiem.
ASV prasības būtu taisnīgas un pamatotas, ja visi ASV militārie izdevumi varētu tikt attiecināti uz NATO līguma darbību. Tad - jā! Tad būtu godīgi un taisnīgi, ja NATO dalībvalstis solidāri sadalītu militāros izdevumus. Tomēr NATO nav globāla militāra organizācija, kuras darbība aptver visu pasauli. NATO dibināšanas līguma 6. pants stingri un konkrēti nosaka, uz kuru pasaules daļu attiecas līguma darbība. Visas NATO dalībvalstis uzskatīs par saistošu jebkuras puses uzbrukumu jebkurai NATO dalībvalsts teritorijai, «jebkuras puses militārajām vienībām, kuģiem vai lidaparātiem, kas atrodas šajās teritorijās vai virs tām, vai jebkurā vietā Eiropā, kurā jebkuras puses spēki atradās dienā, kad šis līgums stājās spēkā, vai Vidusjūrā, vai Ziemeļatlantijas telpā uz ziemeļiem no ziemeļu saulgriežu loka».
Tātad uzbrukums ASV karakuģim vai militārās aktivitātes centrālajā Atlantijas okeāna daļā, Atlantijas okeāna dienvidu daļā vai Indijas okeāna akvatorijā (Sarkanajā jūrā, Persijas jūras līci utt.) neattiecas uz NATO aliansi. Jebkuras amerikāņu militārās aktivitātes, kuras notiek jebkurā no Klusā okeāna daļām (ASV bruņotie spēki ir izvietoti Japānā, daudzās Klusā okeāna salās, ASV bruņotie spēki garantē arī Jaunzēlandes un Austrālijas drošību utt.), neattiecas uz NATO aliansi.
Ja mēs korekti sadalām, cik lielu daļu no ASV kopējiem militārajiem izdevumiem var attiecināt uz Ziemeļatlantijas telpu, tad ASV militārie izdevumi, kas ir attiecināmi uz NATO bloka darbību, neveidos pat 1% no ASV IKP. ASV milzīgie militārie izdevumi - 3,5% no IKP - ir vajadzīgi nevis NATO, bet gan ASV militāro interešu uzturēšanai visā pasaulē.
Tāpēc visas NATO dalībvalstis, kuras tērē vairāk par 1% no sava IKP aizsardzībai, Ziemeļatlantijas telpas aizsardzībai tērē proporcionāli vairāk nekā ASV.
Līdz ar to ASV ģenerāļiem, pirms izvirzīt prasības citiem, būtu kritiski jāielūkojas spogulī un korekti jānovērtē savs devums Ziemeļatlantijas telpas aizsardzībā.
Tomēr lielā atšķirība starp ASV un ES ir tā, ka ASV ir ļoti tālu no gandrīz visiem iespējamajiem konfliktiem, kuri varētu izvērsties Ziemeļatlantijas telpā. Konfliktu riski ir ļoti, ļoti tālu no ASV teritorijas, bet ļoti tuvu ES dalībvalstīm.
Līdz ar to Eiropā veidojas atšķirīga izpratne par to, kā modernajā laikmetā būtu panākama lielāka drošība. Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers vienkārši paskaidroja šo asimetriju. Lielāku ES dalībvalstu drošību nevar panākt ar lielākiem artilērijas lādiņu krājumiem. Vislielāko ES dalībvalstu drošību var nodrošināt ikvienas ES dalībvalsts sabiedrības vienotība nepieļaut jebkādas hibrīdkara izpausmes.
Vislabāk uz Latvijas eiroatlantisko ekstrēmistu kumēdiņiem, tās pašas Minhenes drošības konferences laikā, atbildi sniedza Valsts prezidents Raimonds Vējonis, kurš bija solidārs ar EK prezidentu. Raimonds Vējonis: «Nav šaubu, ka Eiropas valstīm jāuzņemas lielāka atbildība par savu aizsardzību. Jāstiprina Eiropas Savienības spējas drošības un aizsardzības jomā. Taču tam nevajadzētu nozīmēt vairāk štābu un ģenerāļu. ES var dot savu ieguldījumu hibrīdapdraudējumu pārvarēšanā, īpaši labas pārvaldības jomā, palīdzot stiprināt likuma un tiesu varu, atbalstot spēcīgas institūcijas un medijus, kā arī mazinot sociālo nevienlīdzību.