Izskatās, ka daudziem latviešiem patiešām ir raksturīga nosliece uz nekrofiliju. Sadzīviski šīs tendences izpaužas, kad kapusvētki kļūst par svarīgākajiem ģimenes apvienojošiem svētkiem.
Vidēja līmeņa politikā nekrofilija izpaužas kā kapu pielūgsme Dieva vietā, dibinot kapu draugu un kapu aizsardzības biedrības. Savukārt Latvijas lielajā politikā nekrofilijas tendences izpaužas hipertrofētā mānijā godināt citu zemju politiskos miroņus - «klibās pīles», kuriem līdz aiziešanai politiskajā nebūtībā ir atlikušas tikai dažas nedēļas vai pat dažas dienas. Tieši tā var izskaidrot ne tikai Latvijas, bet arī citu Baltijas valstu svarīgāko politisko līderu neizprotamo eiforiju, kad topošais «ārpolitiskais mironis» - pēdējās dienas savā postenī esošais ASV viceprezidents Džo Baidens - pagājušā gada augstā ieradās Rīgā. Arī šī gada 9. februārī Baltijas politiskie līderi pret citu topošo politisko mironi - «klibo pīli» Vācijas prezidentu Joahimu Gauku - izturējās gluži kā papuasi, godinot savus elku dievus. Labi zinot, ka netiks pārvēlēts, un tikai divas dienas pirms jaunā Vācijas prezidenta Franka Valtera Šteinmeiera triumfa Joahims Gauks ieradās pēc pagodinājumiem uz visu pasaules «klibo pīļu» Meku - Rīgu.
Tāpat apbrīnojama ir tā pielūgsme, kādu daži Latvijas politiskie līderi izjūt pret no Latvijas atsauktiem diplomātiem. Kad Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei bija izvēle, ar ko tikties - ar atvadu vizītēs klejojošo Ukrainas vēstnieku Latvijā Jevgeniju Perebijniju vai ar jauno, tikko akreditēto Krievijas vēstnieku Latvijā Jevgeņiju Lukjanovu, tad Saeimas priekšsēdētāja noteikti izvēlējās tikties ar diplomātijas «klibo pīli», nevis ar vēstnieku, kurš, visticamāk, Latvijā darbosies vairākus gadus. Ar Jevgeņiju Lukjanovu tikās Saeimas priekšsēdētāja vietnieks Gundars Daudze, nevis Saeimas vadītāja. Iespējams, iepriekšējā nedēļā, kad Latviju apmeklēja Joahims Gauks, Saeimas priekšsēdētāja neuzņēma pietiekamu «klibo pīļu» devu.
Taču, runājot nopietni, Saeimas priekšsēdētājas izvēle tika un tiks tulkota kā demonstratīva un nepārprotama Latvijas ārpolitikas nostāja. Ir normāli, kad Latvijas politiskās partijas (Saeimas frakcijas) publiski un atklāti demonstrē savu ārpolitisko nostāju. Taču Saeimas priekšsēdētāja nav Nacionālās apvienības frakcijas vadītāja. Saeimas priekšsēdētāja pārstāv visu Saeimu un atbilstoši Latvijas Satversmei faktiski pilda valsts viceprezidenta pienākumus.
Ināras Mūrnieces rīcība 14. februārī bija krasā pretrunā ar to Latvijas ārpolitikas līniju, kuru īsteno Valsts prezidents Raimonds Vējonis.
Latvijas politiskie līderi kontaktus ar Krievijas diplomātiem un politiķiem izmanto, lai paustu kopējās ES bažas par situācijas saasināšanos Ukrainas austrumos un izteiktu gan Latvijas, gan ES kopējo aicinājumu Krievijai - pildīt Minskas vienošanos. Vienlaikus Latvijas interesēs nav nepieciešami lieki saasinājumi Latvijas un Krievijas attiecībās. Uz to 7. februārī Krievijas Federācijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstnieka Latvijā Jevgeņija Lukjanova akreditācijas vizītes laikā precīzi un nepārprotami norādīja Valsts prezidents Raimonds Vējonis: «Esam kaimiņvalstis, un mums ir abpusēji ieguvumi, attīstot sadarbību kultūras, tirdzniecības, transporta, nelegālās migrācijas un organizētās noziedzības apkarošanas jomās.»
Diemžēl zaudējumi saistībā ar ES un Krievijas attiecību pasliktināšanos nesadalās vienmērīgi starp visām ES dalībvalstīm. Latvijai, īstenojot kopējo ES politiku pret Krieviju, rodas proporcionāli daudzkārt lielāki zaudējumi, salīdzinot ar Eiropas rietumu un dienvidu valstīm.
Diemžēl to apliecināja arī jaunākais Krievijas Federālā veterinārās un fitosanitārās uzraudzības dienesta Rosseļhoznadzor lēmums - izslēgt no uz Krieviju eksportēt tiesīgo uzņēmumu saraksta divdesmit vienu Latvijas pārtikas rūpniecības uzņēmumu. Tiesības eksportēt uz Krieviju jau zaudēja seši Latvijas gaļas produktu ražotāji, divi piena produktu ražotāji un divpadsmit zivju produkcijas ražotāji. Papildus tam Krievijas Federālais veterinārās un fitosanitārās uzraudzības dienests uz laiku apturēja eksporta sertifikātus uz Krieviju vēl četrdesmit četriem Latvijas pārtikas rūpniecības uzņēmumiem.
Tas nozīmē, ka pat pēc ES un Krievijas abpusējo sankciju atcelšanas Latvijas pārtikas ražotāju atgriešanās Krievijas tirgū nenotiks viegli un vienkārši.
Latvijas interesēs ir atbalstīt vienoto ES politiku attiecībās ar Krieviju, bet vienlaikus Latvijas interesēs ir nepaplašināt aizliegumu un ierobežojumu rāmi, bet attīstīt tās sadarbības jomas, kuras netiek pakļautas aizliegumam vai ierobežojumiem.