Šosvētdien apritēs tieši divdesmit pieci gadi no brīža, kad 1991. gada 25. decembrī savā pēdējā uzrunā televīzijas skatītājiem pirmais un pēdējais PSRS prezidents Mihails Gorbačovs paziņoja, ka noliek savas pilnvaras un PSRS beidz eksistēt.
Padomju laiks ir beidzies pirms ceturtdaļgadsimta, taču Latvijas publiskajā telpā vēl joprojām daudzu negatīvo parādību cēloņi tiek skaidroti kā padomju drūmā mantojuma sekas. Pagājušajā nedēļā portālā tvnet bija publicēts raksts un notika domu apmaiņa par kolektīvām skolēnu vecāku dāvanām skolotājiem Ziemassvētkos. Mūsdienās esot normāli samest «simbolisku» summu, 20 eiro no bērna, Ziemassvētku dāvanai skolotājai, turklāt tās ir vēl nepārvarētās padomju laika sekas - padomju laika «murgs».
Vēl viens piemērs. Lai paskaidrotu, kāpēc debates un balsojumi par 2017. gada valsts budžeta likumiem notika 20 stundas no vietas un nakts laikā, deputāts Artuss Kaimiņš televizorā klāstīja, ka viņam esot paskaidrots - tās ir padomju laika tradīcijas.
Korupcija, protams, ir drūmā padomju laika tradīcija, ar kuru gribam tikt galā, bet nu nekādi netiekam.
Dažkārt padomju laika ietekmes piesaukšana kļūst pat smieklīga. Pirms neilga laika viena Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas Briselē uz jautājumu, kāpēc Latvijas ekonomikai klājas daudz sliktāk nekā Igaunijai un Čehijai, atbildēja - Latvija ļoti ilgi smaka zem padomju jūga, un tās ir okupācijas sekas. Tas, ka Igaunija tikpat ilgi, bet Čehija gandrīz tikpat ilgi smaka zem tāda paša padomju jūga, netika precizēts…
Vispār nemitīga padomju drūmā mantojuma piesaukšana, to identificējot kā visu šodienas problēmu un nedienu cēloni, patiesībā ir precīza padomju ideoloģiskās līnijas tradīcija. Daudzas ekonomiskās problēmas PSRS līdz pat divdesmitā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem tika izskaidrotas kā drūmais carisma mantojums, lai gan pēdējais cars Nikolajs Otrais no troņa tika gāzts 1917. gada februārī. Savukārt vēl divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā daudzu padomju ekonomikas problēmu cēloņus pamatoja ar nepārvarētajiem vācu okupācijas postījumiem Otrā pasaules kara laikā.
PSRS ideoloģiskā sistēma bija uzspiesta ar varas līdzekļiem. Bija pieļaujama tikai viena ideoloģija, viens pasaules uzskats un viens ekonomikas modelis.
Pakāpeniski PSRS necilvēcīgā seja no totalitārisma sistēmas pārveidojās par autoritāru, bet tik un tā līdz pat savam sabrukumam PSRS bija totāli militarizēta sistēma, kas gatavojās «neizbēgamam» militāram konfliktam ar Rietumiem. Tomēr ir aplami un nav nekādas vajadzības jebkuru šodienas problēmu piedēvēt padomju iekārtai vai padomju tradīcijai.
Superdārgās Ziemassvētku dāvanas skolotājiem nav padomju mantojums. Vispirms - Ziemassvētku svinēšana padomju laikā, īpaši skolās, bija stingri aizliegta. Otrkārt - padomju laikā vecāku komiteju uzdevums bija nodrošināt palīdzību trūcīgajām ģimenēm. Kad sāku iet skolā, es biju bārenis, un man pirmās klases laikā vecāku komiteja apmaksāja skolas formas iegādi, bet, kad gāju otrajā klasē - ziemas apģērba iegādi. Skolotāju neadekvāta apdāvināšana ir neatkarīgās Latvijas tradīcija, kad jaunbagātnieki, kuriem divdesmit vai piecdesmit eiro ir «simboliska» summa, pārvērta skolas par savas labklājības izrādīšanas vietu, gūstot baudījumu no vienkāršu un ne tik bagātu skolēnu vecāku pazemošanas.
Padomju laikā Augstākajā Padomē balsošana notika ātri un operatīvi. Sātanisma rituāliem līdzīgās nakts debates parlamentā, ja neskaita ārkārtas apstākļus, ir neatkarīgas Latvijas tradīcija. Tas ir veids, kā aizbāzt muti patiesai opozīcijai (padomju laikā opozīcijas nebija un nebija kam muti aizbāzt). Nakts «debates» Saeimā ir veids, kā nepieļaut godīgu domu apmaiņu par likumdošanas iniciatīvu ietekmi uz sabiedrību un ekonomiskām norisēm. Divos naktī opozīcija var vāvuļot, ko vien vēlas, un tik un tā to neviens neklausīsies…
Varbūt pietiek mūsdienu Latvijas politiskās orģijas un jaunbagātnieku netikumu slavināšanu piedēvēt padomju laikiem.
Šobrīd gandrīz visi tie, kas ir jaunāki par četrdesmit gadiem, savā dzīvē nekad un nekādos apstākļos nevarēja būt nedz VDK aģenti, nedz PSRS kompartijas biedri, nedz dienēt PSRS bruņotajos spēkos. Šobrīd lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju PSRS laika pieredzes vispār nav vai tās ir tikai bērnības atmiņas.
Ceturtdaļgadsimts ir pagājis. PSRS laiks ir aizgājis vēstures mēslainē. Visas negācijas, problēmas un nejēdzības, ko redzam šobrīd, ir jaunā laikmeta produkts. Tās ir mūs pašu kroplīgās tirgus ekonomikas un zaglīgās valsts pārvaldes tradīcijas. Pietiek novelt atbildību uz sen aizgājušu pagātni.
Ja vēlamies kaut ko mainīt, tad labojam to, kas mums nepatīk šodienas Latvijā, un nevainojam svaigajās cūcībās senu pagātni.