Briselē svētki! Plaukšķ šampanieša pudeļu korķi. Tiek līksmots un svinēts. Priekam un līksmībai ir nozīmīgs pamats. Austrijas vēlētāji prezidenta vēlēšanās atbalstīja senilo Aleksandru van der Bellenu, kurš solīja aizstāvēt «kopējās Eiropas vērtības».
Kopējās Eiropas vērtības, kuru balsts tagad būs van der Bellens, nozīmē, ka nekādos apstākļos netiks pieļauts referendums par Eiropas un Kanādas brīvās tirdzniecības līgumu un citas demokrātiskas izdarības. Savukārt referendumi par šo un citiem visai strīdīgiem jautājumiem bija viens no van der Bellena sāncenša - labējās Brīvības partijas kandidāta Norberta Hofera - trumpjiem. Vienkāršs solījums ļaut par vienu starpvalstu līgumu lemt vēlētājiem tā nobiedēja Eiropas birokrātus, ka, ievēlot Hoferu, tika pareģotas Eiropas beigas, posta un nelaimju laikmeta sākums.
Taču, saskaitot balsis, kļuva skaidrs, ka Eiropa ir glābta, senilais van der Bellens aizstūrēs Austriju tieši turp, kur tas vajadzīgs Eiropas birokrātijai. Tikai sanāk absurds secinājums: solījums balstīties uz demokrātiskām vērtībām un ņemt vērā iedzīvotāju vairākuma viedokli nav Eiropas kopējās vērtības. Sanāk, ka Eiropas kopējās vērtības ir panākt, lai visās mazajās ES valstīs pie varas vienmēr paliktu senili un stagnātiski politiskie dinozauri.
Tiesa, Austrijas panākumu saldo garšu viegli pabojāja Itālijas referenduma rezultāti.
60% no tiem Itālijas pilsoņiem, kas piedalījās referendumā, nobalsoja pret premjerministra Mateo Renci ierosinātajām konstitucionālajām izmaiņām. Pēc referenduma rezultātiem, Mateo Renci paziņoja par atkāpšanos, un Itālija, visticamāk, atkal ieies kārtējās politiskās nestabilitātes posmā. Taču Itālijai tas nav nekas īpašs, politiska nestabilitāte tur ir pat norma. Cits jautājums ir par to, kādas izmaiņas noraidīja Itālijas pilsoņi. Itālijas pilsoņi atteicās no varas un zināmas patstāvības atņemšanas reģioniem, lai to koncentrētu Romā. Itālijas vēlētāji iebilda pret varas koncentrāciju un atbalstīja decentralizācijas saglabāšanu. Jautājums, vai šāda pieeja ir apzīmējama ar vārdu «populisms»?
Iztēlosimies, kā balsotu mēs, ja tiktu piedāvāts izmainīt likumus un notiktu gandrīz neiespējamais - Latvijas vēlētāji par izmaiņām varētu balsot referendumā. Vai visi piekristu ierosinājumam, lai turpmāk par to, kas ir svarīgākais un aktuālākais katrā novadā, lemtu nevis novada vadība, bet Rīgas birokrātija?
To, kādas ir prioritātes Rīgas kungiem, mēs varējām redzēt, pieņemot valsts budžetu 2017. gadam. Novados svarīgākās iedzīvotāju problēmas ir veselības aprūpes un skolu pieejamība, Rīgas kungi izvēlas renovēt kapličas un būvēt skvoša zāles. Kā Latvijas ļaudis atbildētu uz jautājumu, kas ir labāk, vai par vietējām vajadzībām ir jālemj uz vietas, vai arī par visām vietējām vajadzībām drīkst lemt tikai galvaspilsētas birokrātija.
Tāpēc Itālijas referenduma rezultāts ir loģisks. Taču šāds rezultāts rada problēmas Eiropas federālistiem. Ja iedzīvotāji demokrātiskā veidā nevēlas nodot lielāku lemšanu centrālajai varai un pauž lielāku atbalstu vietējai autonomijai, tad vēl grūtāk būs panākt, lai vēl lielāks varas apjoms tiktu atņemts dalībvalstīm un koncentrēts Briselē vai Strasbūrā.
Pašlaik daudzviet Eiropā ir zudusi eiforija par lielāku centralizāciju. Iedzīvotāji vēlas, lai lēmumi, kas skar viņu dzīvi, tiktu pieņemti pēc iespējas tuvāk viņiem, nevis par to lemtu kaut kur tālu, tālu. Iedzīvotāji vēlas, lai lēmumus, kas mūs skar tieši, mēs varētu ietekmēt, tos atbalstot vai noraidot. Ja iedzīvotāju vairākums nevēlas tālāku varas koncentrāciju, tad varbūt pie varas esošajiem ir jāpagriežas ar seju pret saviem vēlētājiem un jāsāk īstenot viņu vajadzības.
Pašlaik daudzās Eiropas valstīs valdošās varas un iedzīvotāju intereses ir attālinājušās pretējos virzienos. Eiropas tradicionālajām partijām ir jāizvēlas viens no iespējamiem Eiropas nākotnes modeļiem.
Viens ceļš ir pilnībā atteikties no demokrātijas. Tad būtu jāvienojas, ka Eiropas vienotās vērtības ir Briseles un centrālo valdību partiju bezierunu diktāts.
Ja demokrātija paliek kā kopējā vērtība, tad tradicionālajām partijām, un ir pilnīgi vienalga, vai tā ir Austrija, Itālija vai Latvija, ir jāatsakās no uzpūtīgas vietējo vajadzību ignorēšanas. Ja tradicionālās partijas nevēlas tikt aizmēztas un atdot varu patiešām bīstamiem politiskiem ekstrēmistiem un pat politiskiem avantūristiem, tad tām ir jākļūst tiktāl populistiskām, cik to pieprasa sabiedrības vairākums.
Ja tradicionālās partijas nesapratīs, ka ir laiks radikāli mainīties, tad patiešām Eiropas Savienībai nav nākotnes.