Vai nepilsoņu bērni sagraus valsti?

 
©F64

Pēc tam, kad 22. novembrī Valsts prezidents Raimonds Vējonis paziņoja: «Sabiedrības saliedētība ir viens no nacionālās drošības jautājumiem. Latvijā dzimušiem nepilsoņu bērniem būtu jākļūst par Latvijas Republikas pilsoņiem līdz ar piedzimšanas brīdi. Mums jābeidz radīt aizvien jaunus neesošas valsts pilsoņus un bijušās PSRS valsts piederīgos», t.s. nacionālajā spārnā sacēlās sašutuma vētra.

No agresīvāko kliedzēju argumentiem izrietēja, ka tajā gadījumā, ja nepilsoņu bērniem tiks piešķirta Latvijas pilsonība, Latvijas valsts sabruks. Šādu ideju bīdīšana pat esot valsts nodevība. Kā pēc tam ironizēja Neatkarīgās galvenā redaktore Anita Daukšte, tie, kas izplatīja šādus biedējošus stāstus, patiesībā nevērtē Latviju augstu. Nepilsoņu bērnu bez Latvijas pilsonības ir tikai 80 bērni gadā. Ja Latvija sabruks, piešķirot vai piedāvājot Latvijas pilsonību 80 nepilsoņu bērniem gadā, tad ir jāuzdod jautājums: «Vai tiešām valsts pamati ir tik vāji?»

Savu ierosinājumu par nepilsoņu bērniem Valsts prezidents pamatoja ar nacionālo drošību. Turklāt Valsts prezidenta iniciatīva hronoloģiski sakrīt ar brīdi, kad Krievijas prezidents Vladimirs Putins gatavojas pieņemt lēmumu, nosakot, ka visiem pēc 1991. gada PSRS sabrukuma dzimušajiem Latvijas nepilsoņu bērniem būs tiesības uz bezvīzu režīmu braucieniem uz Krieviju.

Zināmā mērā Valsts prezidenta iniciatīva ir atbilde uz noteiktām iniciatīvām Krievijā.

Tomēr ir jāatgādina, ka Latvijā piedzimušajiem nepilsoņu bērniem ir tiesības uz Latvijas pilsonību. Ja kāds no Latvijā piedzimušajiem nepilsoņu bērniem ir palicis bez pilsonības, tad tas nozīmē, ka viņa vecāki atteicās šīs tiesības izmantot. Vai no tā var secināt, ka tie nepilsoņi, kas, bērnam piedzimstot, neatzīmēja lodziņu, lai bērnam būtu Latvijas pilsonība, ir Latvijas valsts ienaidnieki, Putina troļļi un Kremļa aģenti?

Lielākajā daļā gadījumu - noteikti nē! Jau daudzus gadus gan Latvijas pilsoņiem, gan Latvijas nepilsoņiem ir jāatbild uz jautājumu, vai ilgtermiņā ir jēga palikt Latvijā? Pēdējo astoņu gadu laikā Latviju pameta vairāk nekā simt tūkstoši latviešu. Ko gaidīt no valsts, kurā pat nacionālā spārna deputāti labāk izvēlas piešķirt valsts budžeta naudu kapliču paplašināšanai latviskākajos pagastos, nevis jaunu darba vietu radīšanai šajos pagastos? Ja daudzi latvieši neredz nākotnes perspektīvas savā tēvu zemē, tad ko mēs varam pārmest nepilsoņiem, kas ir vēl lielākā neziņā par savu nākotni? Tieši neziņa par nākotni, vai labāk meklēt citu dzimteni, vai arī kaut kad izlemt palikt, bija galvenais arguments, izvēloties bērnu pilsonības statusu. Bez neskaidrības par nākotnes plāniem bija un ir bažas par iespējamo vecāku tiesību ierobežošanu, izvēloties bērniem atšķirīgu valstisku statusu. Ir visai plaši zināmi gadījumi, kad daudzviet, īpaši Norvēģijā un vairākās Vācijas federālajās zemēs, pat ES pilsoņiem, bet ārzemniekiem, bērni tiek atņemti bez tiesībām tos atgūt un nekavējoties nodoti adopcijai. Šogad Rumānijā lielu viļņošanos izraisīja gadījums, kad Norvēģijā strādājošajiem Rumānijas pilsoņiem - evaņģēliskajiem kristiešiem - vecāku tiesības tika atņemtas pēc konflikta, kura laikā viena no viņu meitām klasesbiedru klātbūtnē piesauca Jēzus vārdu.

Tāpēc nevajag brīnīties, ka ir nepilsoņi ir neziņā, ko darīt nākotnē, braukt prom vai palikt, ka nepilsoņus māc bažas, ka atšķirīgs valstisks statuss vecākiem un bērniem varētu viņiem radīt problēmas un apgrūtinājumus nākotnē.

Tāpēc, ja nepilsoņu bērnu jautājums ir nacionālās drošības jautājums, no valsts puses ir jāseko nevis pamudinājumiem vai draudiem, bet gan noteiktām garantijām. Ir jāgarantē, ka nepilsoņu ģimenēm, kuru bērniem būs Latvijas pilsonība, nākotnē netiks likti šķēršļi gadījumā, ja ģimene, līdzīgi kā to dara tūkstošiem latviešu, izvēlēsies Latviju pamest.

Taču pats svarīgākais! Nacionālā drošība netiek nostiprināta, ja politiķu svarīgākais uzdevums ir budžeta naudas izsišana lauku kapliču paplašināšanai!

Nacionālās drošības jautājums ir latviešu noturēšana Latvijā. Tāpēc izdevumi jaunu darba vietu radīšanai Latvijas latviskākajos pagastos ir viens no svarīgākajiem nacionālās drošības un latviskās identitātes saglabāšanas jautājumiem.