25. novembra vēlā vakarā (pēc Havanas laika) mūžībā aizgāja viens no aukstā kara laika līderiem – Kubas komunistiskā režīma dibinātājs – Fidels Kastro (1926–2016).
1956. gada decembrī tolaik nevienam nezināmais revolucionārs Fidels Kastro uzsāka partizānu karu pret valdošo Kubas autoritāro režīmu. Pēc divu gadu cīņas, 1959. gada 1. janvārī, Fidela Kastro spēki guva uzvaru un Latīņamerikā izveidojās pirmā sociālistiskā valsts. Lai novērstu iespējamo ASV apdraudējumu, Fidels Kastro vienojās ar PSRS līderi Ņikitu Hruščovu (1894-1971), ka Kubā tiks izvietoti padomju kodolieroči. Savukārt ASV vadība kodolraķešu izvietošanu 100 km attālumā no ASV teritorijas uzskatīja par nepieļaujamu drošības apdraudējumu. Kubā izvietoto raķešu dēļ 1962. gada oktobrī gandrīz izcēlās kodolkarš starp ASV un Padomju Savienību. Krīze tika atrisināta, kad ASV un PSRS līderi vienojās: ASV apsolīja neiebrukt Kubā, bet PSRS apsolīja Kubā neizvietot kodolieročus.
Tomēr PSRS un Kubas attiecības ne vienmēr bija rožainas. Savulaik Fidels Kastro pavēlēja atbrīvot no amatiem un tiesāt PSRS atbalstītāju grupu Kubas Komunistiskajā partijā. 1967. gadā Fidels Kastro, protestējot pret PSRS naftas piegādēm valstīm, kuras atbalstīja ASV noteikto Kubas blokādi, nepiedalījās Oktobra revolūcijas 50. gadadienas svinībās Maskavā un, kritizējot PSRS politiku, pauda ļoti asu dogmatiskā marksisma novērtējumu: «Nekas nevar būt svešs marksismam kā dogma, nekas nav tik svešs marksismam kā ideju stingums. Marksisma vārdā tiek sludinātas pat tādas idejas, kas ir pilnīgi aizvēsturiskas... Marksismam jāattīstās.» (Citāts no Sebastjana Belfūra grāmatas Fidels Kastro. Rīga, Jumava, 2006. g. 84. lpp.)
Fidels Kastro atšķirībā no PSRS partijas vadoņiem atturējās no agresīva ateisma. Tieši pretēji. Kubas Komunistiskā partija centās apvienot marksismu un kristietību. Fidela Kastro teiktais 1985. gadā: «Esmu pārliecināts, ka kristieši var būt marksisti un strādāt kopā ar marksistiem komunistiem pasaules pārveidošanas labā. Svarīgi ir tas, lai katrā gadījumā viņi būtu godīgi revolucionāri, kas vēlas izbeigt cilvēku ekspluatāciju un cīnīties par taisnīgu sabiedrības bagātību sadali, visu cilvēku vienlīdzību, brālību un cieņpilnu dzīvi.» (127. lpp.)
Pēc PSRS sabrukuma Krievija atteicās no komunisma celtniecības savā zemē un pārtrauca atbalstīt Kubu. Taču pat šādos apstākļos Kubas režīms nesabruka, bet Fidels Kastro neatteicās no marksisma ideāliem. Pārmaiņas Kubā sākās tikai pēc tam, kad jau smagi slimais Fidels Kastro nodeva valdības pilnvaras savam jaunākajam brālim Raulam. Kuba, jau Raula Kastro vadībā, no 2008. gada īsteno pakāpenisku pāreju uz atvērtāku sabiedrību. Kubā pamazām ievieš tirgus ekonomikas elementus, bet 2015. gada jūlijā tika pielikts punkts pusgadsimtu ilgajam konfliktam ar ASV un tika atjaunotas Kubas un ASV diplomātiskās attiecības.
Fidels Kastro bija spilgts un harismātisks līderis. Atšķirībā no PSRS dogmatiskajiem dinozauriem Fidels Kastro spēja būt radošs un pretiniekiem neparedzams.
1980. gadā ASV prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas laikā asa Kubas režīma kritika kļuva par svarīgu ASV iekšpolitikas elementu. ASV politiķi pieprasīja atvērt robežu un neturēt Kubā ar varu tos, kas nevēlas dzīvot komunistiskajā iekārtā, aicinot ļaut izceļot visiem tiem, kurus neapmierina komunistiskais režīms. Fidela Kastro rīcība bija negaidīta. Gribat aizbraukt - lūdzu! Robeža tika atvērta. 1980. gadā vienlaikus ar režīma pretiniekiem Kubas varas iestādes ļāva valsti pamest kriminālnoziedzniekiem, kā arī tiem, kurus Kubas vara uzskatīja par «asociāliem elementiem» - narkomāniem, alkoholiķiem utt. Aizceļot uz ASV tika mudināti arī psihiatrisko slimnīcu pacienti. Beigu beigās ASV aicinājumi pamest Kubu tika pārtraukti, jo lielā 1980. gada kubiešu aizceļošana radīja tik dramatiskas problēmas ASV dienvidaustrumu štatos, kas pēc sekām un izpausmēm pārspēja pat 2015. gada bēgļu krīzes izpausmes Balkānos.
Pasaules kreisi noskaņotajā spārnā Fidels Kastro bija un paliks kā viena no marksisma leģendām. Tomēr vēl lielāku cilvēku skaitu visā pasaulē fascinēja nevis Fidela Kastro bezgalīgā uzticība kreisajām idejām, bet gan tas, ka viena harismātiska personība spēja paveikt neticamo - Kuba Fidela Kastro vadībā spēja 50 gadu izturēt lielvaras (ASV) blokādi, spēja noturēties pret neiedomājama pārspēka spiedienu un nepadoties.