Vai būs dzīve ar mazākiem ES fondiem?

Latvijas valsts televīzija pēdējā laikā tērē resursus, lai detalizēti pētītu, ko britiem nozīmēs izstāšanās no ES. Ziņu sižetos tiek klāstīts, ka uzreiz pēc referenduma dažiem latviešiem (no tiem 150 tūkstošiem mūsējo, kas tur dzīvo un uzturas) tika pateikti vairāki rupji vārdi.

Ak, Dievs! Kas tagad būs!? Tas taču ir neticams ksenofobijas uzplaiksnījums! Tajā pašā laikā tik liels rupjību un neiecietības izpausmju daudzums sarunās starp iereibušiem Latvijas pilsoņiem, ko es dzirdēju divdesmit minūšu laikā piektdienas vakarā, ar tramvaju aizbraucot no Rīgas centra līdz Ķengaragam, pārspēja visu Lielbritānijā reģistrēto pret latviešiem izteikto rupjību daudzumu pēcreferenduma laika posmā.

LTV vadībai ir pārliecība, ka visiem mums, kas negatavojas steigšus emigrēt uz Lielbritāniju, vissvarīgākais ir zināt teorētiskas spekulācijas par to, kā mainīsies britu dzīve pēc referenduma?

Pagaidām tās var būt tikai teorētiskas spekulācijas, jo oficiāls britu valdības pieteikums izstāties no ES vēl nav iesniegts. Nav iesniegts tāpēc, ka vēl turpinās sarunas par to, kāda būtu kopējā izpratne par nodalīšanos no ES Ziemeļīrijā, Skotijā, Anglijā un Velsā. Ja ar Angliju un Velsu viss ir skaidrs, tad attiecībā uz Ziemeļīriju un Skotiju ir iespējami varianti, kas tagad tiek apspriesti.

Tomēr, ja Latvijas valstij ir brīvi finanšu un cilvēku darba laika resursi britu referenduma seku izpētei, tad vispirms varbūt vajadzētu saprast un apjēgt nevis to, kā britu nabadziņiem klāsies pēc izstāšanās no paradīzes ar nosaukumu Eiropas Savienība, bet gan novērtēt, kādu ietekmi Lielbritānijas izstāšanās no ES atstās uz mums -uz Latvijas ekonomiku un sabiedrību.

Fakti ir nepielūdzami. Pirms izteikt līdzjūtību «nabaga» britiem, ir jāsaprot, ka Lielbritānija ir viens no lielākajiem ES donoriem. Starpība starp to, ko Lielbritānija ieskaita ES un nesaņem atpakaļ, ir vismaz desmit miljardu eiro. Tāpēc, pārtraucot pildīt saistības pret ES, britu nabadziņi savām iekšējām vajadzībām un problēmām varēs tērēt par desmit miljardiem eiro vairāk, pat tajā gadījumā, ja viņi nepalielinās nodokļus un neveiks citas izmaiņas.

Savukārt Latvijas cilvēkiem, kas savu biznesu un dzīvi balsta uz nemitīgu un pieaugošu ES fondu apgūšanu, pēc britu izstāšanās vieglās dienas beigsies. No brīža, kad Lielbritānija pārtrauks pildīt saistības pret ES, visi ES izdevumi būs jāsamazina par 10%. Ja ES komisāri un ierēdņi savas algas un izdevumus par desmito daļu samazināt negribēs, tad visiem pārējiem, kas smeļas no Eiropas naudas un slauc ES fondus, izdevumi būs jāsamazina ievērojami vairāk par tiem 10%, kurus pašlaik no kopējiem ES tēriņiem piegādā Lielbritānija. Gadījumā, ja vienotā lauksaimniecības politika netiks aizskarta, tad pilnīgi visu citu ES fondu apjoms samazināsies ievērojami. Ļoti ievērojami. Ļoti ticam, ka puse līdzšinējo ekoprojektu apguvēju «sūkās ķepu», bet politiskais un ļoti izšķērdīgais Rail Baltica projekts būs jāpārceļ no it kā solītā 85% ES fondu finansējuma uz pamata finansējumu no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valsts budžetiem.

No tā izriet, ka pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES dziļā peļķē būsim mēs, nevis britu nabadziņi. Bez tam Lielbritānijas izstāšanās no ES ir katastrofa visu mērogu politiskajiem korumpantiem. Naudas vairāk nepietiek visiem un visam.

Konsekvences, kas no tā izriet. Bez tāda paša vai daudz lielāka ES fondu apjoma Latvijas valstij nebūs resursu, lai turpinātu vilkt tik lielu neproduktīvas bagāžas vezumu, kāds jau tagad ir uzkrauts (un tiek uzkrauts vēl lielāks) uz nodokļu maksātāju pleciem. ES naudas apguvēju klans ir saproducējis pārāk daudz aizsargājamu teritoriju, liegumu un aizliegumu. Ir jāizbeidz varas demonstrēšana, katru pussagruvušu miskasti pasludinot par aizsargājamu vēstures un kultūras pieminekli, uzkraujot privāto īpašnieku pleciem nepanesamu slogu.

Ja valdības rīcībā ir resursi izpētei, tad jāsāk pētīt, kādas sekas Latvijas ekonomiku piemeklēs ar daudz, daudz mazāku ES fondu straumi.

Tas nozīmē, ka būs fundamentāli jāmaina attieksme. Resursi, kurus var izmantot saimnieciskai darbībai, būs jāiekļauj ekonomikā. No politikas, kad tiek aizsargāta ikviena piepe un pamesta ligzda, būs jāatsakās, pārejot uz politiku, kad mums būs jāaizsargā tikai tas, kas ir vitāli svarīgs, nepieciešams un nozīmīgs. Ir laiks nevis turpināt izšķērdību, bet sagatavot un formulēt to vērtību minimumu, kuru varēsim uzturēt no saviem resursiem, kad dāsnā ES fondu straume izsīks.